Par savu dzīvesvietu Bausku aicinām iedzīvotājus domāt īpašā akcijā – vēstuļu konkursā «Kāpēc es mīlu Bausku?».
Par savu dzīvesvietu Bausku aicinām iedzīvotājus domāt īpašā akcijā – vēstuļu konkursā «Kāpēc es mīlu Bausku?».
Jums jāsniedz argumentēta atbilde uz jautājumu, kas jūs saista mūsu pilsētā, kas šeit ir mīlestības vērts, kas droši vien varētu būt vēl labāks. Lūdzam minēt arī kādu baušķenieku, kurš, jūsuprāt, saucams par īstu patriotu, gaidām arī ieteikumus Bauskas neoficiālam simboliņam. Visas vēstules piedalās balvu izlozē. Savus apcerējumus varat sūtīt uz «Bauskas Dzīves» redakciju, uz pilsētas Domi vai iemest īpašās kastēs lielveikalos «RIMI», «Elvi» un bistro «Montre».
Piedāvājam baušķenieces A. MAZJĀNES pārdomas.
Lai gan esmu dzimusi un līdz 13 gadiem augusi tālajā Latgalē, tomēr par savu pilsētu uzskatu Bausku. Ar šo pilsētu un rajonu esmu saistīta kopš 1953. gada 17. marta.
1988. gada augustā Bauskā nopirku māju un kopš tā laika esmu pilsētniece. Te esmu sastapusi savu otro mīlestību un vīru. Bauskā esmu laidusi pasaulē trešo bērnu – manu un otrā vīra dēlu Ingaru, kurš man, pārkāpjot pensijas slieksni, ir lielākais palīgs un atbalsts.
Kopš pazīstu, zinu un atceros Bausku, tā nemitīgi ir augusi un attīstījusies. Labi atminos laiku, kad 60. gadu sākumā atjaunoja un rekonstruēja tiltu pār Mēmeli, kurš ir piedzīvojis jaunu rekonstrukciju. Atminos arī tos laikus, kad autoosta atradās Pasta ielā, kur valdīja šaurība un saspiestība. Telpa bija tumša, pelēka, auksta un nemīlīga. Atceros arī to laiku, kad manas tagadējās mājas vietā bija purvaina slīkšņa ar sīkiem krūmājiem, dīķiem un neizbrienamiem nezāļu puduriem, caur kuriem vijās neliela taciņa, kas veda uz frizieres Ernas Pavasares mājiņu Zaļā ielā 9.
Pirms gada ļoti pozitīvi Bauskas tēlu atjaunoja «Via Baltica» laikā rekonstruētā un atjaunotā Kalna un Zaļā iela. Agrāko izskatu mazliet atguva daudzas sīkākas ieliņas, arī mūsu Liepu iela. Jaunu seju Bauskai ir piešķīruši lielveikali «Elvi», «Drogas» un «Rimi», kas daudzējādā ziņā atvieglojuši pilsētnieku soli.
Bauskā ir piedzīvots ļoti daudz pozitīvu un neaizmirstamu brīžu. Ir rasts daudz draugu un domubiedru. Bijušas gan sāpes, gan vilšanās… Bauskas jaunajos kapos nu guļ daudz radu un labu, neaizmirstamu paziņu. Mūža mājas tur ir atraduši tētis, audžumāte un vecākais brālis. Bauska saista pagātni ar nākotni. Tādēļ arī man ir pilnas tiesības to uzskatīt par savu pilsētu.
Bausku skaistu dara ģeogrāfiskais stāvoklis, jo tā no trim pusēm ir upju ieskauta. Pavasaros upju krastu ievājos nemitīgi skan lakstīgalu treļļi, bet upju līču pļavās – vālodžu sasaukšanās. Ļoti žēl, ka neapdomīgi un bezsirdīgi cilvēki ir izniekojuši Bauskas pilskalna, it īpaši restorāna apkārtni un rotu. Žēl, ka dažviet tiek pieļautas dažādas nelikumības turīgo interesēs, kā, piemēram, 2 – 3 metrus augsti, gaismu necaurlaidoši žogi starp kaimiņu viensētām Salātu ielā, pie Bauzes tirgus u. c.
Uz jautājumu – ko es vēl varētu vēlēties Bauskas sejā? – atbildēšu nešaubīgi – vairāk ziedu, apstādījumu un policijas lielāku atbildību par savu darbu, lai vēlīnie gājēji justos droši. Ļoti trūkst peldbaseina, kuru, neņemot vērā ne ierobežotos līdzekļus, ne gadus, apmeklētu arī pati.
Kuru cilvēku es uzskatītu par Bauskas patriotu? To ir ļoti grūti pateikt, – lai par cilvēku spriestu, tas ir labi jāpazīst. Dažos, kurus par tādiem esmu uzskatījusi, diemžēl esmu vīlusies. Par tagadējo Domes priekšsēdētāju Ā. Gaili un dakteri J. Landorfu pēdējās vēlēšanās balsoju un pieplusoju krustiņus. Bet mani šokēja tas, ka tad, kad biju Pensionāru padomes priekšsēdētāja, Ā. Gaile mums, vairākiem nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, kādā kopsapulcē «svinīgi» paziņoja, ka nav viņu, tas ir, Domes, pienākums atbalstīt šīs organizācijas ne ar telpām, ne naudas līdzekļiem. It kā mēs nebūtu ne pilsētas iedzīvotāji, ne viņu vēlētāji, bet būtu uzkrituši kā sniegs uz galvas no Mēness vai Marsa… Vēl joprojām labās domās esmu par dakteri Juri Landorfu, kurš vajadzības gadījumā vienmēr ir sasniedzams un apzinīgi pilda ārsta pienākumus. Viņš kādreiz ārstēja manu audžumāti un viņas māsu Valdu Kužumu, kā arī manis aicināts brauca pie kaimiņienes. Par Bauskas patriotu es varētu uzskatīt tieši J. Landorfu, jo viņš nevainojami rūpējas par pašu galveno – par cilvēku veselību un labsajūtu.
Par pilsētas patriotiem es varētu minēt arī «Bauskas Dzīves» žurnālistus, jo viņi ir pilsētas un rajona norišu atspoguļotāji. Pilsētas simbols varētu būt Bauskas rātsnams. Pagaidām citu nespēju iedomāties.
