Ko tad mēs te, Latvijā, uztraucamies, ka mums bieži mainās valdības! Eiropas Savienībā valdības mainās biežāk nekā jebkur citur. Ik pusgadu jauns prezidents! Vai tā vispār var kaut ko izdarīt?
Ko tad mēs te, Latvijā, uztraucamies, ka mums bieži mainās valdības! Eiropas Savienībā valdības mainās biežāk nekā jebkur citur. Ik pusgadu jauns prezidents! Vai tā vispār var kaut ko izdarīt?
Pirmkārt, nebūtu precīzi Eiropas Savienības (ES) padomi nosaukt par valdību. Tā ir augstākstāvoša par valdību, bet neaizvieto parlamentu. Tā dod jaunus politiskus impulsus un pieņem stratēģiskus lēmumus, kas Eiropas Komisijai jāpilda. Padome ir dalībvalstu tiešās ietekmes instruments uz Eiropas Savienības politiku. Bet ES valdība ir Eiropas Komisija.
Lai saprastu, salīdzināsim ar Latviju. Te šādas institūcijas nav, bet, ja izveidotu Latvijas Padomi, tā būtu līdzīga Latvijas Pašvaldību savienībai (precīzāk – tajā ietilpstošajai Latvijas Pašvaldību izpilddirektoru asociācijai) ar lielām pilnvarām. Latvijas Padomē ietilptu visu 26 rajonu pašvaldību vadītāji (padomes priekšsēdētāji vai izpilddirektori). Rajonu galvas Latviju vadītu rotācijas kārtībā (pēc alfabēta kā ES). Pirmo pusgadu visu Latvijas stratēģiju veidotu Alūksnes rajona padomes priekšsēdētājs Jānis Ceļmillers, bet otru – Balvu rajona pašvaldību galva Regīna Kuļša. Premjerministram Andrim Bērziņam būtu tikai viena balss, un, ja spriestu par lauksaimniecību, tad arī Atim Slakterim būtu balsstiesības. Pirmajā pusgadā visas spriešanas par Latviju notiktu Alūksnes rajonā, bet pēc galotņu apspriedes Jānim Ceļmilleram būtu jāziņo Saeimā par nolemto, tāpat kā Jērans Pērsons ziņo Eiropas Parlamentam.
Kas ietilpst ES Padomē? Divas vai trīs reizes gadā visu 15 dalībvalstu vadītāji (valstu galvas vai premjerministri), to ārlietu ministri, Eiropas Komisijas prezidents (tagad Romano Prodi) un viens Eiropas Komisijas loceklis (komisārs attiecīgajā jautājumā) – tātad kopumā 32 balsstiesīgi locekļi – sanāk uz galotņu apspriedēm vienā no dalībvalstīm.
Šādi ES līderi pulcējas jau kopš 1975. gada, bet tikai 1986. gadā ES likumīgais statuss tika nostiprināts Eiropas vienotajā aktā. Katrai dalībvalstij rotācijas kārtībā uz 6 mēnešiem jāpārņem ES politiskā vadība: tā sagatavo un vada galotņu apspriedi, realizē ES ārpolitiku, vada arī ES Ministru Padomi. Piemēram, prezidējošās valsts lauksaimniecības ministrs vada kolēģus no pārējām 14 dalībvalstīm.
Pirmo pusgadu ES vadīja zviedri, otro sākuši beļģi. Nākamgad vadības groži nonāks spāņu un dāņu rokās. Šogad Zviedrijas prezidentūras laikā bijušas divas galotņu apspriedes – Stokholmā par to, kā ES kļūt par konkurētspējīgāko reģionu pasaulē, un Gēteborgā par paplašināšanos. Beļģija plāno decembrī sasaukt kolēģus uz apspriedi par tieslietām un iekšlietām (migrācijas, bēgļu, kontrabandas un organizētās noziedzības problēmām).
Kā redzams, ne jau «valdība» mainās, bet pie prezidija galda pārsēžas viens no dalībniekiem. Turklāt pēctecību nodrošina arī nākamās prezidējošās valsts pārstāvja iekļaušana aktivitātēs. Cik daudz katra valsts spēj ietekmēt ES politiku, ir cits jautājums, uz kuru atbildēsim citreiz.
