Ja pajautātu latvietim, kas ir kantrimūzika, visticamāk, viņš sāktu dungot kādu populāru šlāgeri. Tā būtu kļūda, jo kantrimūzikas pamats ir dažādu tautu senā mūzika, nevis 19. vai 20. gadsimtā sacerēti meldiņi.
Ja pajautātu latvietim, kas ir kantrimūzika, visticamāk, viņš sāktu dungot kādu populāru šlāgeri. Tā būtu kļūda, jo kantrimūzikas pamats ir dažādu tautu senā mūzika, nevis 19. vai 20. gadsimtā sacerēti meldiņi.
Kopā ar radiožurnālistu Uldi Ozoliņu un «Remix» producentu grupas mūzikas menedžeri Aivaru Hermani mēģinājām noskaidrot, kāpēc latvieši mīl šlāgerus, bet lietuvieši un igauņi – džezu, roku un kantri. «Kaimiņvalstis jau sen mūs krietni vien apsteigušas kantrimūzikas attīstībā,» secina Uldis Ozoliņš. Pērn dažādās Lietuvas pilsētās noticis 18 festivālu, arī Igaunijā to nav bijis mazāk.
Katram mūzikas stilam ir sava «niša». Latvijā kantrimūzikas funkcijas aizvietoja šlāgeri. Procesa attīstība īpaši spilgti bija jūtama Atmodas pirmajos gados. Aivars Hermanis raksturo šo laiku: «Šķita, ka slūžas atrautas vaļā. Cilvēku tūkstoši skrēja uz Rozenštrauha koncertiem, dziedāja līdzi padomju laikā aizliegtus «gabalus». Tas ir labi saprotams, jo sabiedrībā valdīja eiforija par iegūto brīvību.» Vēl Aivars Hermanis atceras pirmos rokmūzikas festivālus Latvijā un atzīst: «Arī tie iekļāvās protesta vilnī.»
Abi mūzikas speciālisti spriež, ka Igaunijā tradicionāli spēcīgākas bijušas džeza mūzikas tradīcijas. Pirms gadiem 20 ziemeļu kaimiņvalstī kļuva populārs džezroks, Tartu tika rīkoti elitāri festivāli. Patiesībā kantrimūzika ir džeza un roka «vecmāmiņa». Stils balstīts īru un skotu senajā tautas mūzikā, adaptējies Amerikā un, papildināts ar citām ietekmēm, atkal atgriezies Eiropā.
Džeza muzicēšanas stingrās pozīcijas Igaunijā šlāgeri nav apdraudējušas. Nākamais attīstības posms saistīts ar kantrimūzikas aizvien pieaugošo popularitāti. Igaunijā ir ļoti spēcīgas grupas. Baušķenieku sajūsmu 1999. gada kantrimūzikas festivālā izraisīja grupu «Chick’n Band» un «Los Desperados» uzstāšanās.
Lietuvā allaž bijusi raksturīga aizraušanās ar tautas mūziku. Gandrīz katrā ciemā darbojas kapelas, lietuvieši pazīst un mīl tradicionālo muzicēšanas veidu. Vienlaikus kaimiņzeme var lepoties ar džeza tradīciju strauju attīstību.
Tomēr Latvija nav nokļuvusi pastarītes lomā. Ikviens vidējās paaudzes mūziķis ar nostalģiju piemin sešdesmitos un septiņdesmitos gadus, kad latviešu džeza virtuozi tika apbrīnoti un cildināti. Daudz kas no kādreizējā spožuma zudis, tomēr Aivars Hermanis neļaujas sarūgtinājumam. Viņš saka: «Mūzikā atbalsojas visi mūsdienu sabiedrībā notiekošie procesi. Jaunās komunikāciju iespējas veicina pasaules valstu ekonomikas un kultūras mijiedarbību. Šīs tendences izpaužas arī mūzikā – pakāpeniski zūd striktās stilu robežas.»
Mūzikas bērnība slēpjoties vissenākajās tautu melodijās. Tās saglabājas cilvēces ģenētiskajā kodā. Varbūt tālab alkstam no jauna atklāt kantrimūziku.
