Nesen Īslīces pagastā satiktā 96 gadus vecā Ramaņmāte sacīja: «Es par nāvi nedomāju, es tikai par to runāju.».
Nesen Īslīces pagastā satiktā 96 gadus vecā Ramaņmāte sacīja: «Es par nāvi nedomāju, es tikai par to runāju.» Un vēl viņa humorīgi piemetināja: «Mans vienīgais un īstais brūtgāns ir smilšu Mārtiņš. Kad ar viņu dzeršu kāzas, tad lai visi nāk ciemā. Važītes kapos vietas ir diezgan.» Sirmmāmuļa vēl tad, kad spējusi strādāt stellēs, noaudusi īpašus kapu dvieļus. Arī mūža māja jau pirms gadiem piecpadsmit sagādāta. Meita bilst, ka tā glabājas bēniņos un labi noder zāļu tēju vai ābolu glabāšanai.
Vienkārša un pašpietiekama it kā ir veco lauku cilvēku filosofija – sagatavoties visam, kas dzīvē sagaidāms. Šo domāšanas veidu uztveru kā indivīda iekšēju sakārtotību. Nezinu, vai tā stabilizējas reizē ar gadu skaitu, kad dzīve kļūst rimtāka. Varbūt tā ir no aizejošā gadsimta sākuma mantotā veselā fiziskā kodola un garīguma saskaņa. Kā īpatna glezna man acu priekšā ir «Medulāju» kādreizējās saimnieces Zelmas tantes Bībele. Lappusēs atradās daudz ielīmētu balta papīra strēmelīšu – pārdomām visdažādākajiem dzīves gadījumiem. Kad viņa satikās ar līdzaudžiem, runas nebija par dārzu, puķēm un bitēm vien. Allaž kāds atzinums aizstīgoja tālāk prom no ikdienas un pašas sētas. Tas bija par pasauli, kurā dzīvojam. Savā bērna prātā maz ko sapratu, bet tā tomēr bija personības pievilcība.
Pa vienam šie gadsimta sākumā dzimušie stiprie vīri un sievas atvadās no mums. Bauskā vien šogad reģistrēti 34 mūžībā aizgājušie, lielākoties ilggadnieki. Šķiet, reizē ar viņiem zūd kaut kas pamatīgs un sargājošs, izgaist garīgums.
Neviļus domāju, kā tas veidojās. Varbūt tā bija tieksme dzīvot sakārtotā vidē, kur katrai lietai atradās sava vieta. Varbūt tas bija stabils darba un atpūtas ritms, kas līdzsvaroja spēku un domas. Varbūt arī Dieva klātbūtne. Tagad skumstu, kad atceros, kādas izskatījās sētas, kurās manā dzimtajā Budbergas pusē reiz dzīvoja lauku inteliģenti. Daudzviet nav ne vēsts no skaistuma, kas augu vasaru izziedēja puķēs, kas kuploja augļu dārzos. Kā pārpratums palikusi kāda ābele… Ēkas skāris laikazobs, bet redzams, ka nav vairs prasmīga saimnieka, kurš varētu kaut ko kārtīgi saremontēt.
Mazāk ir tādu māju, kurās būtu grāmatas un žurnāli vai cita lasāmviela. Tālu atrodas bibliotēka un skola. Ir mājokļi, kur jāiztiek pat bez elektrības, jo sakrājušies nesamaksājami parādi. Tāda dīvaina nolemtība un padošanās kūtrumam skārusi daudz gados jaunu cilvēku. Viņi zaudējuši spēju centīgi strādāt. Izklausās neticami, ka saimnieks dusmodamies grasījies apart kartupeļu lauku, jo nevarējis sarunāt palīgus tuvējo iedzīvotāju vidū. Tad aicinājis visus radus, lai ražu nokoptu. Lai cik bēdīgi, laukos aizvien mazāk paliek ģimeņu, kurās jaušams apliecinājums sev un citiem.
