Laikraksta «Bauskas Dzīve» 27. maija numurā publicētais Ingas Muižnieces raksts «Lauku puķes plaukst Bauskas klusajos pagalmos» (1. un 12. lappusē) mūsos, tas ir, lielā daļā Bārbeles amatierkopu dalībnieku, raisīja skumjas pārdomas.
Laikraksta «Bauskas Dzīve» 27. maija numurā publicētais Ingas Muižnieces raksts «Lauku puķes plaukst Bauskas klusajos pagalmos» (1. un 12. lappusē) mūsos, tas ir, lielā daļā Bārbeles amatierkopu dalībnieku, raisīja skumjas pārdomas, ar kurām nolēmām dalīties.
Laukos aizvien izteiktāk samazinās iedzīvotāju skaits. Īpaši maz paliek jaunatnes, jo nav taču nekā, kas spētu viņus laukos noturēt. Darba vietu nav, sports un kultūra – kā nu kurā vietā. Arī Bārbelē viss kā Latvijā. Un tomēr – vēl pavisam nesenā pagātnē kultūra un sports bija viena no vietējās pašvaldības prioritātēm. Grūti pat saskaitīt tos sarīkojumus, kuros mēs, bārbelieši, piedalījāmies, vienmēr saņemot savas pašvaldības morālu un materiālu atbalstu.
Diemžēl tagad pagasta attieksme pret kultūru un sportu, mūsuprāt, ir radikāli mainījusies. Mēs mācāmies, trenējamies, lai būtu pašiem prieks, būtu, ko citiem parādīt, būtu, ar ko palepoties, varētu ar citiem sacensties. Bet, ja šāda iespēja tiek liegta, tad kļūst pavisam bēdīgi.
Pagastu dienā lauku amatierkopu dalībnieki cits citam un Bauskas pilsētas iedzīvotājiem rādīja, ko spēj un prot, bet mēs, bārbelieši, palikām mājās, jo pašvaldībai esot jātaupa nauda. Mēs jau to taupījām – šī bija pirmā sezona deju kopas pastāvēšanas laikā, kad dalībnieki savam vadītājam pusi atalgojuma maksāja paši. Neesam prasījuši jaunus tērpus vai apavus – iztiekam ar kolhoza laikā iegādāto.
Uzskatām, ka latviešu kultūras tradīcijas tiek saglabātas un koptas tieši laukos, arī amatieru sportam lielākas iespējas attīstīties šeit. Tā var jaunus cilvēkus piesaistīt laukiem. Ja tas netiek izmantots, var gadīties, ka Bārbele būs punkts kartē bez iedzīvotājiem.
Bārbeles dejotāji
