Atsaucos uz publikācijām «Skolotājs jūtas pazemots un lieks» (12. aprīļa numurs, 2. lappuse) un «Jāuzlabo attiecības ar bērniem» (29. aprīļa numurs, 2. lappuse).
Atsaucos uz publikācijām «Skolotājs jūtas pazemots un lieks» (12. aprīļa numurs, 2. lappuse) un «Jāuzlabo attiecības ar bērniem» (29. aprīļa numurs, 2. lappuse). Pilnībā piekrītu, ka skolotājs bieži jūtas, audzēkņu un vecāku pazemots. Taču ir arī daudz skolēnu, kuri ciena pedagogus, arī saprotošu un izpalīdzīgu vecāku nav maz. Es neesmu pesimiste un neuzskatu, ka viss ir bezcerīgi.
Nezinu, vai pensionāre A. Druseika, kas visās problēmās vaino skolotāju, kādreiz ir strādājusi skolā. Mūsdienās mācību iestādēs daudz kas ir mainījies. Es nebūt neesmu militārās disciplīnas piekritēja, taču tas, kas skolās notiek pašlaik, ir visatļautība, pārprastas demokrātijas sekas. Zinu, ka skolnieks atļāvies pateikt jēlību vecai un cienījamai skolotājai, kurai nekad agrāk nebija problēmu saskarsmē ar audzēkņiem. Skolēniem tika uzsvērtas viņu tiesības, bet aizmirsts atgādināt par pienākumiem. Akcentēja, ka katrs no viņiem ir personība, bet aizmirsa pieminēt, ka personība ir arī skolotājs. Mēs dzirdam skaļi runājam par to, kā tiesā pedagogus, kuri pazemojuši bērnus, bet daudz klusāk tiek spriests par pazemotiem skolotājiem.
Diemžēl tās ir vispārējās sabiedriskās un sociālās situācijas sekas. Skolotājs, īpaši laukos, lai cik savādi tas šķistu, ir viens no nodrošinātākajiem sabiedrības pārstāvjiem, tāpēc arī vairāk neieredzēts. Direktori sabiedrības spiediena ietekmē baidās atlaist nepiemērotu pedagogu, baidās izslēgt skolēnu, kurš pārkāpj disciplīnas noteikumus. Tikai vecāki ne par ko nav atbildīgi. Raksturīgi ir arī tas, ka paši neapmierinātākie tēti un mammas reti kad ierodas skolā parunāties. Visas problēmas tiek iztirzātas ar paziņām un kaimiņiem. Vai baidās runāt aci pret aci? Tie, kuri atnāk, parasti sāk ar uzbrukumu, neļaujot runāt skolotājam.
Var saprast skolēnus, jo visos laikos bijuši tādi, kuri bija gatavi paust savu neapmierinātību ar skolotāju, ja viņam ļāva. Cik daudz atļaut, tas ir pieaugušo ziņā. Nav jābrīnās par bērniem, ja skolotāju nozākā vecāki, kuri bieži paši ar bērnu netiek galā.
Nezinu, kāpēc netiek skaļi runāts par attiecību problēmām skolā. Tās nebūt nav tikai mācību iestādes iekšējās lietas – tās ir daudzu sabiedrības likstu sekas. Man ir aizdomas, ka tieši tāpēc tās tiek uzveltas skolai, jo neviens nezina, kā cīnīties ar to cēloņiem. Nedod Dievs, ja mēs sagaidīsim kaut ko tādu kā masveida slepkavības skolās, kā tas notika pavisam netālu – veiksmīgajā un pārtikušajā Vācijā, bet agrāk bija raksturīgs tikai ASV – «demokrātijas šūpulim». Vai arī tad teiksim, ka pie visa vainīgi sliktie skolotāji?
Ar cieņu – A. KĻAVIŅA
