Pestīšanas Armijas Bauskas korpuss skaisti iesvētījis jaunās telpas, par to atklāšanu bija raksts vietējā avīzē. Es priecājos līdz ar citiem. Tomēr, visu gadu vērojot šīs kristīgās organizācijas darbību, man jāsecina, ka Pestīšanas Armija ir pieklususi, un tai jābūt kam vairāk nekā tikai jaukām telpām. Māja jāpiepilda ar cilvēkiem un saturu. Agrāk redzējām viņus biežāk pilsētā priecīgus, nebaidoties runāt par ticību. Bija skanīgi koncerti un lūgšanas pilsētas parkos un skvēros.
Atceros visus agros Lieldienu rītus, ko svinējām Bauskas pilī, viesus ar dziesmām un mūziku Bauskas kultūras centrā. Tur vienmēr bija prieks. Pagastu sociālie dienesti saņēma siltas drēbes tiem, kam tās nepieciešamas. Neviens neaizgāja, nesaņēmis palīdzību. Darbojās trīs bērnu kristīgā klubiņa grupas un jaunieši, kas apciemoja pensionārus Ziemassvētkos. Es redzēju Pestīšanas Armiju kā bāku, kas mēģināja atrast tos, kam nepieciešama palīdzība. Kur tā ir tagad? Klusi mitinās savās telpās un domā, ka ar to pietiek laikā, kad cilvēki iet pazušanā. Atrodiet prieku, esiet devīgi, rūpējieties, lai Tas Kungs, kas iedvesmoja Armijas veidošanos, būtu jūsu Vadītājs! Aicinu reizē ar jauno un skaisto namu Plūdoņa ielā pilsētā Pestīšanas Armijas Bauskas korpusu atkal atdzimt, iet pašiem cilvēkos un aicināt ļaudis pie sevis, lai neviens nejustos aizmirsts un atstumts.
