Īslīces pagastā reģistrēto «Meža Rājumu» saimnieks Aigars Zāle nesen nosvinējis 35. dzimšanas dienu.
Īslīces pagastā reģistrēto «Meža Rājumu» saimnieks Aigars Zāle nesen nosvinējis 35. dzimšanas dienu.
Viņš izvērsis saimniekošanu pusotra simta hektāros, ģimenē aug četras atvasītes, un pār jaunā gadu tūkstoša slieksni kāpj saskaņā ar viņam tuviem cilvēkiem, ar sevi un ticībā saviem spēkiem.
Ar laika izjūtu
Aigara Zāles ģimene gan jāmeklē Gailīšu pagasta Brunavišķos, kur Zāles dzimta iesakņojusies nu jau ceturtajā paaudzē. Ivara Jansona laikā celtā dzīvojamā ēka mantojusi vectēva māju nosaukumu «Kapenieki». Taču mantojumā ir vēl citas vērtības: darba tikums un prasme izjust laika ritējumu, noturēties tā skrējienā, arī riskēt.
«Zemi ņēmām 1990. gadā, vēl nezinot, kas Latvijā notiks. Ja pie varas būtu nācis Rubiks, tad droši zinu, kas mūs sagaidītu,» nesenos notikumus raksturo Aigars. Riskanti bijis ņemt aizdevumu bankā jauna traktora iegādei. To paspējis izdarīt vēl «jaunībā», kad valsts subsidējusi 25 procentus pirkuma. Reizē ar 35 gadiem esot iegājis «veco kārtā», un turpmāk varēšot cerēt tikai uz 20 procentu atlaidi. «Meža Rājumu» zemnieku saimniecības ejošākā prece pašlaik esot graudi. Šai nozarei pagaidām droši pamati, jo uz četriem gadiem noslēgts līgums ar «Rīgas dzirnavnieku». Par cukurbietēm gan tādas pārliecības nav. «Valsts nodrošinātu» apstākļu dēļ šoruden zemē iearts desmit hektāru zaļojošu cukurbiešu. Ar sirdi neaptverami. Aigara tēvs Igors Zāle neatceroties tādu sakņu ražu, kāda būtu šogad, un ar prātu apsvēris, ka zemē «ierakta» viena vagona cukura krava…
Saimniecības lietās un sadzīvē labi sader Aigara mehanizatora zināšanas un prakse un tēva ilggadēja pieredze, pārraugot lauksaimnieciskās ražošanas struktūras gan kopsaimniecībā «Uzvara», gan vēl tagad klientu kooperatīvajā sabiedrībā «Uzvaralauks» pie Māra Purmaļa. Tomēr Aigars apmeklē arī seminārus un izmanto citas skološanās formas, īpaši par ķimikāliju lietošanu.
Zemes un dambretes lietpratēji
Valijas Zāles laiku, bez brīvdienām, piepilda bērni – skolnieces Zane un Evija, dēli Kristaps un Oskars, kuriem vēl tikai trīs un divi gadiņi.
«Puikas burtus nesteidzas iepazīt, bet par mašīnām jau ir lietpratēji. Viņi zina arī mūsu īpašuma robežas ar vecātēva kopto zemi,» ar jaunākajiem Zālēm iepazīstina Aigara dzīvesbiedre Valija, kad mazais Oskars, uz trešo Ziemassvētku vīna glāzēm rādīdams, lakoniski novērtē: «Kaka!».
Meitenes līdztekus mācībām Uzvaras vidusskolas 4. un 6. klasē aizraujas ar prāta spēli – dambreti. Pirmais treneris bijis tētis. Turpinājums – gan skolā, gan Šaha un dambretes klubā pie Māra Berga. Divpadsmit gadu vecās Zanes Zāles vārds «sporta aprindās» jau pazīstams. Aigars atzīst, ka tagad stipri vien jāpiepūloties, lai uzveiktu meitas pie dambretes galdiņa. Māmiņa gan sevi uzskata par vāju dambretisti. Toties viņas ziņā ir visa zemnieku saimniecības grāmatvedība.
Brunavišķiem pāri lūkojoties
Dzīvojot kaimiņos ar vecākiem, jaunajiem Zālēm ir iespēja izrauties no mājas, apciemot Valijas vecākus Preiļos, augusta vidū doties uz Aglonu. Ziemassvētkos ģimene apmeklējusi dievnamu Bauskā, kurā kristīti bērni un pēc kristīgajām tradīcijām stiprināta Valijas un Aigara laulība.
Igors Zāle apceres brīžos mēdz pārskatīt gan savas un bērnu ģimeņu (meita dzīvo Misā) gājumu, gan arī Brunavišķus kopumā: «Te dzīvo aptuveni 110 cilvēku, 60 procentu no viņiem ir bez darba. Pie dzīvības tur piemājas zemīte un lopiņi. Tikai lauku apstākļus nepazīstot, valdībā var smīkņāt par piena kannām lauku ceļmalās. Nereti tas ir vienīgais balsts ģimenei, vienīgā iespēja sūtīt bērnus skolā, nenogrimt.» Zāles ir pārliecināti, ka Eiropas Savienībā tomēr būs jāstājas, un tai būs vajadzīgi tikai izglītoti cilvēki.
