Esmu atgriezusies mājās pēc divām nedēļām, ko pavadīju Dānijas ziemeļu krasta ostas pilsētā Frederikshavnā.
Esmu atgriezusies mājās pēc divām nedēļām, ko pavadīju Dānijas ziemeļu krasta ostas pilsētā Frederikshavnā. Tas bija iespējams, jo Ziemeļvalstu žurnālistikas institūts piešķīra man stipendiju. Šādu finansiālu atbalstu var iegūt žurnālisti, kuri vēlas un spēj patstāvīgi strādāt, vākt informāciju sadarbībā ar kādu no Dānijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Somijā, Islandē, Grenlandē vai Fēru salās iznākošajiem preses izdevumiem. Šogad stipendiju ieguvuši 14 kolēģu no Baltijas valstīm. Jāteic, ka man šī balva bija īsta zelta zivtiņa, jo neesmu tik bagāta, lai varētu ceļot par savu naudu.
Latvijas pirmās brīvvalsts laikā mūsu zemi bieži salīdzināja ar Dāniju. Saražotā sviesta, cūkgaļas, piena un graudkopības produktu apjoma ziņā Latvija un Dānija bija līdzvērtīgas. Diemžēl pēc 1940. gada Latvijas attīstība tika apturēta, turpretim Dānija auga, plauka un nostiprinājās, kļūstot par vienu no bagātākajām valstīm Eiropā.
Par to pārliecinājos Dānijā pavadītajās divās nedēļās. Kolēģe Marianne Isena no Frederikshavnas laikraksta «Nordjyske Stifstidende» bija rūpējusies, lai katru dienu man būtu vismaz divas tikšanās ar dažādās jomās iesaistītiem cilvēkiem. Dzīvoju dāņu vidusmēra ģimenē un man bija iespēja redzēt šīs tautas ikdienu patiešām tuvplānā. Neslēpšu, baudīju neviltotu sirsnību.
Taču dzīve ir kontrastu pilna. Dienu pirms došanās atceļā uz Latviju, pāri Eiropai brāzās spēcīga vētra, kas vissmagāk skāra mazo Dāniju. Tagad jau publicētas ziņas, ka vētras postījumi valstij radījuši zaudējumus 79 miljonu latu apmērā. Par laimi, tikai seši cilvēki gājuši bojā. Uz apmēram 60 kilometru tālo Alborgas lidostu 4. decembra rītā devos ar bažām, jo nebiju droša, kad īsti sāksies un kā beigsies mans mājupceļš. Taču Dānijas neatliekamās palīdzības dienests «Falk» (vienā komandā mediķi, ugunsdzēsēji un policisti) augu nakti bija strādājuši, lai brauktuves būtu attīrītas no kritušajiem kokiem, gruvešiem un cietušajiem palīdzība tiktu sniegta nekavējoties.
Alborgas lidosta bija pārpildīta ar daudzu tautību pasažieriem, jo šī, tāpat kā vairākas citas reģionālās lidostas Dānijā, vētras laikā pieņēma Kopenhāgenas starptautiskās lidostas reisus. Galvaspilsētai un Dānijas dienviddaļai pāri brāzās orkāns, vēja ātrumam sasniedzot 35 metrus sekundē. Bet nebija panikas. Vētra norima, lidmašīnu satiksme atjaunojās, ceļā aizkavējušies pasažieri tika nomierināti, paēdināti un izvietoti. Vienīgi darbinieki, kuri pārbaudīja pasažieru biļetes un pieņēma bagāžu, izskatījās noguruši pēc negulētās nakts. Viņi katram vēl atvainojās, ka vētras dēļ kavējas satiksme.
Tobrīd iedomājos, kā pēc šādas dabas stihijas justos Latvijā. Gaidot aizkavējušos Rīgas reisu, kafejnīcā gadījās uzsākt sarunu ar kādu kungu. Atklājās, ka viņš ir vietējais uzņēmējs, kura mājai vējš naktī saplosījis jumtu. Bet nams bijis apdrošināts un tas esot vien nieks salīdzinājumā ar postījumiem valstī. Atļāvos naivi pavaicāt, kā Dānijai no šīs nelaimes izdosies attapties. Vīrs aizkūpināja cigāru un mierīgi atteica: «Mēs izturēsim, jo mēs taču esam DĀŅI!» Kaut kripatiņu no šī miera, stabilitātes un pašcieņas man ļoti gribētos novēlēt katram Latvijas iedzīvotājam.
