Arta Seile, 18 gadu veca bārbeliete, vēlas ar saviem zīmējumiem ilustrēt bērnu grāmatiņas. Tieši mazuļu, jo viņi neesot samaitāti.
Arta Seile, 18 gadu veca bārbeliete, vēlas ar saviem zīmējumiem ilustrēt bērnu grāmatiņas. Tieši mazuļu, jo viņi neesot samaitāti. Arta gribētu, lai pēc desmit gadiem kāda veikaliņa, halles stūrī būtu viņas karikatūru izstāde. Tam nav jānotiek Latvijā, Arta varētu dzīvot arī Islandē. Tā viņai patīk, tikai Artu nedaudz biedē mazie koki. Jaunajai māksliniecei patīk tādi koki, kādi aug mūsu Latvijā.
Kad tu sāki zīmēt? Noteikti bērnībā bieži biji sastopama ar papīru un zīmuli rokās.
– Mūsu kursā katrs ar kaut ko nodarbojas – sporto, muzicē, es pievērsos zīmēšanai. Rīgas Celtniecības koledžā apgūstu arhitektūru un rekonstrukciju. Šo skolu izvēlējos pēc Bārbeles pamatskolas absolvēšanas. Neriskēju stāties Amatniecības vidusskolā vai Mākslas koledžā, domāju, ka netikšu. Zīmēju, lai izteiktu domu, jo mācību procesā daudz jāzīmē, lai vingrinātu roku un lai būtu izaugsmes iespējas. Sākumā strādāju ar zīmuli un tad ar melno pildspalvu, vēlāk ar pildspalvu vien.
Mamma tikai nesen uzzināja, ar ko nodarbojos, tētis un brālis vēl nezina. Mana aizraušanās daudziem pamatskolas skolotājiem būs brīnums. Bērnībā parasti dod papīru un zīmuļus, lai bērni netraucē vecākiem strādāt. Neesmu gā- jusi Mākslas skolā, arī profesionālim savus darbus neesmu rādījusi. Baidos, ka pateiks: «Ārprāts, te nekā nav, vajadzēja tā un šitā.»
Tad tu vairs nezīmētu?
– Zīmētu, protams. Pašlaik mani lielākie kritiķi ir kursa biedres. Mācos no citu autoru izdotām grāmatiņām. Sev nesen no antikvariāta uzdāvināju divas. Tās ir jaukas, precīzi neatceros autorus. Grāmatiņās interesanti attēlotas emocijas, ūdens.
Ko tu attēlo savos darbos?
– Mani saista vienkāršas līnijas. Animācijas filma «Simpsoni» tādā ziņā ir izcila. Man nepatīk tādas, kurās autori realizē savas trakās fantāzijas, piemēram, kādu pārvērš. Apspēlēju latviešu autoru tik iecienīto frāzi «savs kaktiņš, savs stūrītis zemes». Kapos mums taču katram ir savs stūrītis! Es par nāvi domāju tikai tad, ja kāds tuvs cilvēks nomirst. Tad aizdomājos: kas bija pirms manis, kas būs pēc manis? Attēloju situācijas iz dzīves, piemēram, kad sabiedriskajā transportā iezvanās mobilais telefons, izsmeju māņticību. Vienīgais, kam es ticu – ja ierauga melnu volgu, jāpieskaras pie kaut kā melna un jāiedomājas vēlēšanās. Tā piepildās.
Karikatūras un komiksi man ir rezerves variants, ar ko dzīvē «izsisties». Ar tiem, tāpat kā ar mūziku, ir grūti nopelnīt. Turklāt komiksi Latvijā nav izplatīti, taču tie ir izvērstāki. Savukārt karikatūrās viss tiek vairāk pārspīlēts nekā dzīvē, tajās jāprot noķert momentu. Visvienkāršāk izdodas attēlot muļķību. Viegli «izsisties» ar politiskām karikatūrām, tās ir pieprasītas, taču šādā žanrā grūti uzzīmēt glītas sejas.
Tu bieži lieto vārdu «izsisties». Ko tev tas nozīmē?
– Man nav vienaldzīgs mans liktenis. «Izsisties» nozīmē būt materiāli nodrošinātai, patstāvīgai. Vēlos, lai mani darbi būtu pazīstami, nevis es pati. Kad manus komiksus publicēja avīzē «Laba», biju šokēta, jo tika minēts gan mans vārds, gan uzvārds. Man tas nepatika. Ja būtu bijis tikai vārds, nebūtu to tā uztvērusi.
Tātad popularitāte tevi nesaista?
– Slavai ir vairāk negatīvā nekā pozitīvā. Tā ielaužas privātajā dzīvē.
Cilvēkiem patīk uzspiest otram stereotipu, jo tā ir ērti. Man tas netīk, tomēr es tev jautāšu – vai lielpilsētā jūties kā meitene no laukiem?
– Nekad tā neesmu jutusies. Mūsu kursā daudzi ir no laukiem. Mana bērnība pagāja, dzīvojot gan Gaismā pie vecmāmiņas, gan kopā ar vecākiem un brāli daudzdzīvokļu namā. Deviņdesmito gadu sākumā uzcēlām Līvānu māju. Man lauki asociējas ar gotiņu, kaziņu, aitiņu, cūciņu. Mēs ātri tos likvidējām. Mums palika tikai suns un kaķis. Lauki nepieciešami, lai atpūstos. Vēl man ir vajadzīgi cepumiņi, lai labi justos.
Tātad «meitene no laukiem» – tas nav par tevi?
– Par mani, kad sāku mācīties, drīzāk bija – viena pati pilsētā. Pirmajā gadā mani tā vilka uz mājām un velk joprojām. Bērnībā mani ļoti lutināja gan tētis, gan mamma. Māmiņa atļāva pieņemt pirmo patstāvīgo lēmumu. Teicu, ka negribu apmeklēt bērnudārzu. Mamma piekrita.
Vai tu atļauj sev nedarīt to, kas nepatīk?
– Man nepatīk fotografēties. Kaut vai principa dēļ, tracina, ja kāds fotografējoties uzspēlē. Ikdienā staigā kā dzelzsbetons, bet fotografēšanās brīdī smaida. Vai arī jautā citiem: kura bilde labāka – kurā es smaidu vai kurā es smejos. Daudzi teic, ka esmu skumja. Vēlos publicēt savus darbus, lai varētu par ko citu domāt. Idejas darbiem smeļos arī avīžu kalnos. Interesējos, kas Latvijā noris. Taču esmu pārliecināta, ka jebkurā jomā notiks tas, kam jānotiek. Vēsture nav pierādījusi, ka kāds varētu otru pasargāt. Man patriotisms asociējas ar hokejistu uzvaru čempionātā, taču, kad kursa bied- ri sāk dziedāt krievu tautasdziesmas, kļūstu tramīga: mūsu mentalitāte tiek apspiesta.
***
Viedokļi
Kristīne Goževica, Bauskas 1. vidusskolas 12. klases skolniece, Artas draudzene:
– Artas zīmējumi ir savdabīgi, personāžiem lielas galvas. Tā viņa sevi izpauž.
Mārīte Šulce, Bauskas mākslas skolas direktore:
– Darbos jaušama virtuozitāte. Meitenei ir savs rokraksts. Viņai padodas komiksu zīmēšana.
Mākslas vēsturniece Justīne:
– Es neatzīstu komiksus. Artai ir plakātistes talants.
