Brunavas pagasta Šaltu māju saimniekiem piederēja 55 hektāri zemes. 1941. gada 14. jūnijā vecākajam dēlam Ilmāram bija desmit gadu, brālim Visvaldim – septiņi, māsai Mirdzai Intai – nepilni trīs.
Brunavas pagasta Šaltu māju saimniekiem piederēja 55 hektāri zemes. 1941. gada 14. jūnijā vecākajam dēlam Ilmāram bija desmit gadu, brālim Visvaldim – septiņi, māsai Mirdzai Intai – nepilni trīs. Bērni kopā ar tēvu Aleksandru Jāni, māti Olgu un vecmāmiņu Emmu tika izsūtīti uz Sibīriju. Pēc pieciem gadiem Latvijā atgriezās trīs bāreņi, kuriem izaugt un izskoloties palīdzēja tēva un mātes radi. Mājas un zemi Šaltu bērni atguvuši.
2001. gada 20. martā Ilmārs Šalts Okupācijas muzejā pirmoreiz turēja rokās savu grāmatu «Nolaupītā bērnība», ko izdevis Anitas Mellupes apgāds «Likteņstāsti». Grāmata bija izdevējas dāvana autoram viņa 70. dzimšanas dienā. Savukārt Ilmārs Šalts uzskata, ka viņa pienākums bija pateikties visiem, kuri palīdzēja bērniem izsūtījumā.
Piedāvājam nedēļas sarunu ar Ilmāru Šaltu.
Jūsu grāmatā pieminēti ļoti daudzi Bauskas rajona vietvārdi, māju nosaukumi, uzvārdi. Tie ir cilvēki, ar kuriem kopā bijāt izsūtīti.
– Jāteic, ka ļoti maz no viņiem vēl ir dzīvi. Tiku izsūtīts desmit gadu vecumā, tagad man ir 70, vecāki cilvēki jau sen viņā saulē. Tāpēc man bija svarīgi sakopot šīs atmiņas un izlikt tās uz papīra, jo kurš tad vairs to atcerēsies? Kurš cits pieminēs Ārentus, Frīdenbergus, Jansonus, Ķēniņas, Leju, Nagļus, Višķeres, Salgaļus, Sīļus no Mežotnes, Āriņus, Jātnieci, Vildes no Panemunes, Grosbergu, Stūres no Vecsaules, Lingu un Treides ģimeni no Īslīces un daudzus citus? Marta beigās sastapos ar Brunavas pagasta padomes priekšsēdētāju Aivi Kārkliņu. Viņš solīja manu grāmatu «Nolaupītā bērnība» nopirkt vietējai bibliotēkai un uzdāvināt Mežgaļu pamatskolas absolventiem. Viņi varētu būt daudzu izsūtīto radinieki.
Vai izdevies vēlākos gados kādu no viņiem sastapt?
– Reizē ar mums vagonā brauca Ēriks Zelmenis, 15 gadu vecs Panemunes puika, izsūtīts viens, viņa mamma bija skolotāja Jaunsaulē. Briesmīgi grūti viņam gāja, tomēr esot atgriezies Latvijā. Saklaušināju un sastapu Ērika dēlu, kurš tagad dzīvo Brunavas pusē. Apmeklējot Igora Noskova organizētā politiski represēto kluba sanāksmes, vairākas reizes izliku paziņojumu ar lūgumu atsaukties bijušos izsūtītos, kuri mitinājās barakās Mizgirevkā, bet neviens neatsaucās.
Grāmatas lappusēs vairākās vietās ir atsauce arī uz rakstiem, kas publicēti laikrakstā «Bauskas Dzīve».
– Atmodas gados šādi raksti parādījās, tie man noderēja, piemēram, palīdzēja sazināties ar Vizmu Stūri-Soldatovu, kura joprojām dzīvo Krievijā. Mana grāmata pirms gadiem pieciem bija jau gandrīz tapusi rokrakstā, atbraucu uz Bauskas avīzes redakciju, piedāvāju toreizējam redaktoram publicēt fragmentus, varbūt atsauktos šejienieši, bijušo izsūtīto tuvinieki, bērni. Diemžēl redaktors nebija ieinteresēts to darīt.
Jūs esat sacījis, ka izsūtījumā pavadīti pieci gadi, bet grāmatu rakstījāt astoņus gadus. Vai tas bijis aizņemtības dēļ?
– Es rakstīju ne jau tikai šo grāmatu vien. Pamēģiniet iedomāties, kas notiek, kad izsūta visu ģimeni, izvazā un izdāļā iedzīvi, pazaudē dokumentus. Atgriežoties Latvijā, es biju vecākais no mums trijiem. Tēvu pēdējo reizi redzēju izsūtīšanas dienā, māte un vecmāmiņa nomira Sibīrijā. Man nebija pat, kam pavaicāt, vai mums vispār ir kādi radi, kur iet, kur meklēt pajumti. Varēja mūs aizsūtīt arī katru uz savu bērnunamu. Pirms izsūtījuma biju puika, man nenācās domāt, kur dzīvo tie, kur citi radi. Taču par mūsu atgriešanos no Sibīrijas radinieces uzzināja, sameklēja, pieņēma, izaudzināja, izskoloja. Biju jau vīra gados, kad sāku meklēt savas dzimtas saknes, taujāju arhīvos, skaidroju baznīcu grāmatās, kad dzimis un kā sauca manu vecotēvu un citus radiniekus.
Savu ciltskoku pēta daudzi, bet tikai daži atmiņas apkopo grāmatā. Kāpēc jums šķita svarīgi to darīt?
– Negribu lietot skaļus vārdus, teikt, ka bija kāda misijas apziņa, nē. Taču jutu, ka man ir tāds kā pienākums to izlikt uz papīra. Kad sešdesmitajos gados krustmāte Emma Caucis mudināja aprakstīt bērnībā Sibīrijā piedzīvoto, vēl nebiju tam gatavs. Atmodas laiks deviņdesmito gadu sākumā iekustināja mani šim darbam. Tieši tad sapratu, ka tas jādara ne tikai mirušo vecāku piemiņai, bet arī kā vēstījums bērniem, mazbērniem, lai viņi zinātu, kas ir noticis. Nepiekrītu tiem, kuri teic, ka pietiek pieminēt un atgādināt šos traģiskos notikumus.
Pēc atgriešanās Latvijā visiem Šaltu bērniem tomēr izdevās iegūt izglītību, izveidot ģimeni. Vai uzskatāt, ka jūsu dzīvi Sibīrijā pavadītais laiks ir ietekmējis?
– Pat ļoti. Mūžs pagājis kaut kāda neredzama sloga ēnā. Kaut arī tantes atbalstīja mūs, kā varēdamas, tomēr izaugām bez vecākiem. Ko ģimenes tuvības un saskarsmes ziņā nevarēju saņemt no mātes un tēva, to vēlāk nespēju dot savām meitām. Nu, nav bijis man tādas pieredzes! Turklāt apzinos, ka man ir smags raksturs, esmu tāds ciets, noslēgts cilvēks, divas sievas esmu pārdzīvojis un jāatzīst, ne ar vienu no viņām neesmu spējis izrunāties par lietām, kas mani nomākušas. Tās ir bērnībā pārdzīvotā sekas. Tāpēc šī grāmata man bija nepieciešama, lai izteiktu visu to sāpi, garīgo pazemojumu, zaudējumu, izmisumu, kas kopš bērnības bija krājies dvēselē. Tagad jūtos, kā dziļu elpu ievilcis, plecus iztaisnojis, pienākumu izpildījis.
Vai varat iedomāties, kas ar jums notiktu, ja nebūtu atgriezušies no Sibīrijas mājās?
– To mēs neparko negribējām, baidījāmies, ka mūs varētu izšķirt. Netālu bija bērnunams, tā iemītnieki izskatījās skumji, bāli, novājējuši. Šopavasar mani uzaicināja noskatīties kinorežisores Dzintras Gekas Sibīrijā filmēto materiālu par tiem izsūtīto bērniem, kuri Latvijā neatgriezās. Viņi vairs nav latvieši, valodu aizmirsuši, daudzi nodzērušies, bez izglītības, cerībām un ilūzijām. Arī īsti krievi viņi nav. Tā varēja notikt arī ar mums, un, manuprāt, tas būtu pats traģiskākais. Izsūtītie bērni, kuri kļuva bāreņi, jutās kā koki bez saknēm, varbūt tāds bija varmāku nodoms.
Kurš 1946. gadā parūpējās, lai arī jūs tiktu uz Latviju?
– Par atgriešanos Latvijā jāpateicas citu latviešu ģimeņu mātēm. Padzirdējušas par iespēju braukt uz Latviju, viņas vāca ne tikai savus bērnus, bet atcerējās un sameklēja arī mūs. Lai pārvarētu un aizmirstu to gadu izsalkuma sajūtu, tomēr bija vajadzīgs ļoti ilgs laiks. Balandu, nātru, biešu lapu zupas tolaik izglāba dzīvību. Vēlāk kaut ar gaļu vārītas un ar krējumu aizdarītas, lai arī cik veselīgas, tās vairs neesmu spējis ieēst.
Ko dzīvē esat sasniedzis, kur strādājis, kā klājies brālim un māsai?
– Uz Sibīriju mūs aizveda sešus, atgriezāmies tikai trīs. Kopā mums tagad ir seši bērni un aug četri mazbērni. Abi ar Visvaldi Krievijas ziemeļos nokļuvām vēlreiz, kad dienējām armijā. Savas biogrāfijas dēļ man nācies ciest, gan stājoties augstskolā, gan darbā. Ilgus gadus strādāju vefā, vēlāk Sauriešu tuberkulozes slimnīcā. Esmu jau pensijā, bet darbu neesmu zaudējis. Visvaldim «pieder» vai visi Latvijas ceļi – viņš pabeidza Celtniecības tehnikumu un līdz pat pensijas gadiem strādāja institūtā «Ceļu projekts». Mūsu māsa Inta pabeidza Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti. Inta nomira pēkšņi, 57 gadu vecumā. Šaltu kapsētā vecāku piemiņu glabā granītā iekalti vārdi. Tēva kapavieta nav zināma, mātes un vecmāmuļas kaps Sibīrijas plašumos nebija sazīmējams jau togad, kad braucām uz Latviju.
Kas tagad saimnieko Šaltu mājās Brunavas pagastā?
– «Šaltes» mums tika atdotas 1991. gadā, senču zemi, kas mūsu dzimtai piederējusi jau pirms 150 gadiem, atguvām 1996. gadā. Zeme ir iznomāta un atmatā nestāv. 1993. gadā aizgāju pensijā un ķēros pie māju glābšanas, ieliku logus, durvis. Ēkai jau ir vairāk nekā simt gadu. Mums tur ir dārzs, ir, ko darīt vasarā. Sibīrijas gados «Šaltes» dzīvoja mūsu atmiņās ne tikai kā vieta, kur atgriezties, tās bija brīvības simbols, svētums. Tagad jūtu, ka mana sirds tur klāt vairs nestāv, tēva mājām ir zudusi dvēsele. Tā ir nosalusi reizē ar mūsu bērnībā stādītajiem kokiem. Pavisam atgriezties ceru – ja nu vienīgi senču kapu kalniņā.
Fakti
1941. gada 14. jūnijā no Latvijas aizveda 14194 cilvēkus.
Viņu vidū 1614 bērnu vecumā līdz septiņiem gadiem, 2137 – līdz 16 gadu vecumam.
Aizvesto vidū bija 11418 latviešu, 1771 ebrejs, 742 krievi, 36 vācieši, 227 citu tautību cilvēki.
Latvijas Valsts arhīva dati
