Saistībā ar laikrakstā «Bauskas Dzīve», 24. jūlija numura 2. lappusē, publicēto vēstuli «Piemineklis esot veltīts nošautiem jauniešiem» redakcija saņēmusi gan vēstules, gan lasītāju tālruņa zvanus. Par 1941. gada jūnijā Saulainē notikušo faktu versiju ir daudz. Kāda patiesība? To tālāk komentārā centies skaidrot vēsturnieks Aigars Urtāns.
Saulaines tehnikuma absolventu atmiņas
Laikrakstā «Bauskas Dzīve», 24. jūlija numura 2. lappusē, publicēta vēstule «Piemineklis esot veltīts nošautiem jauniešiem», kurā minēts, ka Kaucmindes gravā 1941. gadā mežabrāļi nošāvuši ap desmit jauniešu. Braukuši garām no Vecsaules pagasta un te arī palikuši. Bijušais Saulaines skolas direktors J. Brants 1963. gadā kopā ar jauniešiem šo kapu vietu atrada un atraka. Pēc tam svinīgā pasākumā pārapbedīja parkā un uzlika pieminekli.
Pēc šīs publikācijas laikraksta redakcijai piezvanīja Andris Vēveris, kas dzīvo Tērvetē, bet mācījies Saulainē, pabeidzis tehnikumu. Viņa atmiņu stāsts ir šāds: «1963. gada rudenī skolas direktors Jevgeņijs Brants uzzinājis no vietējiem ļaudīm, ka Kaucītes gravā (ceļš no Bauskas uz Rundāli, kur lejā Lejas krogs, no Saulaines kādi 1,5 km) ir apbedīti nošauti cilvēki. Viņš sasauca mūs, pēdējā kursa puišus, piecus – septiņus laikam, lika paņemt lāpstas un iet uz Kaucītes gravu. Pārgājām pāri šosejai, nogājām lejā gravā, pie upītes pļaviņā sāka meklēt vietu, kur apbedīti šie cilvēki. Bija laikam rudens, zāles nebija, varēja pamanīt, ka pļavā redzams taisnstūra laukums, kas pāris centimetru zemāks. Ja pievērsa uzmanību, to viegli varēja redzēt. Direktors vēlēja paņemt lāpstas, rakt, noņemt velēnu. Nebija jārok dziļi, apmēram 50 cm, kad sāka nākt uz augšu kauli. Uzmanīgi izrakām visu, kas tur bija. Izrādījās, ka tie laikam bijuši kādi civiliedzīvotāji, kas atvesti no Vecsaules. Toreiz tā Brants teica.
Es gan nezinu, vai tas ir patiesi. Tur varēja būt apmēram kādu padsmit cilvēku mirstīgās atliekas, mēs to īpaši nepētījām. Atradām arī lietas – brilles smalkām stieplītēm, kabatas blociņu ar zīmuli kā amatniekam… Visus kaulus savācām, aizvedām uz Saulaini. Pēc kāda laika visu salikām vairākos zārkos un Saulaines parkā apbedījām. Viens, kas kopā ar mani piedalījās rakšanas darbos, bija arī Dainis Villa.»
Nekonkrēta un vispārīga, tomēr dokumentāla liecība
Aigars Urtāns, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vadītājs
Komentējot laikraksta «Bauskas Dzīve» redakcijā saņemtās vēstules un atmiņu stāstus, uz virsrakstā uzdoto jautājumu viennozīmīgas atbildes nav, taču ir vairākas pārdomas, kas turklāt ir dokumentālās liecībās balstītas.
Puslīdz drošs pamatojums
Latvijas Valsts arhīvā glabājas pēc kara Latvijā tiesāto personu krimināllietas par šo personu darbību vācu okupācijas laikā. Pētot šī režīma represijas pret civiliedzīvotājiem Bauskas pusē, esmu izskatījis desmitiem apjomīgo krimināllietu sējumu, taču tikai vienā no tiem padomju izmeklētājs kādam arestētajam bijušajam Bauskas puses pašaizsardzībniekam uzdevis jautājumu par notikušo Kaucmindē. Viņš atbildējis, ka Kaucmindes gravā 1941. gada jūnija beigās tika nošauta sagūstītu padomju aktīvistu grupiņa (precīzu skaitu viņš nezināja pateikt; teica vien, ka bijuši vairāk nekā desmit cilvēku), turklāt nošautie nav bijuši vietējie – it kā lietuvieši (bēgļi). Par to, kas ir bijuši šāvēji, pratinātais nezināja teikt – it kā vācieši, it kā nepazīstami vietējie mežabrāļi no kāda kaimiņpagasta. Un tāda bijusi visa atbilde par šo 1941. gada jūnija beigu epizodi. Padomju izmeklētājs arī neko vairāk nav prasījis, un arī nevienā citā krimināllietā nekas par šo epizodi nav atrodams.
Lūk, tāda ir versija par notikušo, kas balstīta dokumentālā liecībā, ko var uzskatīt par puslīdz drošu un loģisku, jo citas versijas, kas izklāstītas vēstuļu atmiņās ir tādas, kas īsti neiztur kritiku.
Stāsts par vecsauliešiem nav ticams
V. Čakāne-Bartuševica Saulaines skolas 110. jubilejas salidojumā šovasar, kavējoties atmiņās, teic, ka aiz pils savulaik atradās piemineklis karavīriem. Protams, ka nekādiem karavīriem, kā pareizi raksta kāda bijusī Saulaines absolvente «Bauskas Dzīvē», piemineklis nav veltīts.
Šī pati absolvente savā vēstulē tālāk raksta, ka piemineklis aiz pils pārapbedītajiem saistīts ar to, ka «Kaucmindes gravā mežabrāļi nošāva pionierus, aktīvus padomju jauniešus, kas brauca garām Saulainei no Vecsaules pagasta…» Šajā teikumā nav īsti saprotams, kā tas ir «brauca garām Saulainei no Vecsaules pagasta»? Vācu karaspēks nāca no Elejas puses, vai tad šie jaunieši no Vecsaules pagasta būtu braukuši uz rietumiem pretī vācu karaspēkam, nevis varbūt tomēr bēguši kopā ar bēgļu straumi uz austrumiem? Kur loģika? Ja domāts tomēr, ka šie jaunieši ir bijuši no Vecsaules pagasta, kas garām Saulainei brauca, atgriežoties mājās no kaut kurienes, un tad «krituši mežabrāļu nagos», tad versija būtu ticama. Taču arī tad ir jautājums: ja šie vairāk nekā desmit jaunieši (šāds skaits minēts vēstulē) bija no Vecsaules pagasta, tad nevar būt, ka nevienam no viņiem nebija neviena radinieka vai paziņas, kas vēlāk pēc kara, kad 1963. gadā notika šo cilvēku mirstīgo atlieku pārapbedīšana, neatrastos un neteiktu apmēram tā: «Jā, mans radinieks vai paziņa [vārds, uzvārds], padomju aktīvists [precizējot pat kādā statusā vai amatā], pazuda kara sākumā un, lūk, tad šeit pie Saulaines viņu nogalināja.» Tas nozīmē, ka 1963. gadā pilnīgi noteikti atrastos ļaudis, kas nosauktu kaut vienu nogalinātā uzvārdu vai, vēl labāk, pēc atrastajām mantām, kas bija līdzi nogalinātajiem, kādu no tiem atpazītu.
Pārdomas izraisa arī fakts, kāpēc līdz 1963. gadam par šo notikumu padomju varai nebija nekādas intereses, kāpēc nekas par to netika dokumentēts uzreiz pēc kara Valsts ārkārtējās komisijas ziņojumos par vācu okupācijas laikā pastrādātajiem noziegumiem pret padomju pilsoņiem? Un šeit kā atbilde ir vēl viena versija, kurai gan nav nedz dokumentālu, nedz mutvārdu liecību pamatojuma. Proti, nošautie ir bijuši lietuviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, kuru darbība Lietuvas nacionālās valsts vārdā bija vērsta gan pret vācu, gan pret padomju okupācijas varu. Šajā versijā apstrīdams tad būtu notikušā datums – tas nez vai notika 1941. gada jūnija beigās.
Savukārt A.Vēveris stāsta, ka «.. tie laikam ir bijuši kādi civiliedzīvotāji, kas atvesti no Vecsaules. Toreiz tā teica Brants.» Arī šajā stāstījumā nav loģikas par civiliedzīvotāju vešanu uz eksekūcijas vietu 1941. gada jūnijā pretī vācu karaspēkam. Pēc kā tad toreizējais Saulaines tehnikuma direktors Jevgeņijs Brants noteica, ka upuri ir bijuši vecsaulieši? Pēc vietējo stāstītā, kā minēts vēstulē? Labi. Bet jautājums tad iepriekšējais: ja kāds pateica, tad kā zināja, ja pazina, tad kur kaut viens uzvārds?
Līdzīgos gadījumos pie Mēmeles tilta Bauskā, kur 1941. gada jūlija sākumā tika nošauti ķīlnieki, starp kuriem bija arī vietējie, vai Vecsaules pagasta Likvertenu mežā, kur 1941. gada septembra sākumā tika nošauti arestētie vietējie padomju aktīvisti, ir zināmi vairāki šo cilvēku uzvārdi, bet starp nošautajiem Kaucmindes gravā nav zināms neviens. Nez vai tā var būt. Tāpēc arī uzskatu, ka ticamākā atbilde uz virsrakstā uzdoto jautājumu ir sākumā izteiktā versija, kam ir vispārīgs un nekonkrēts, bet tomēr dokumentāls pamatojums.
