Par lietām, kuras mums ir svarīgas un eksistenciāli vajadzīgas, bieži vien iedomājamies tikai tad, kad pašiem nākas dzīvot bez tām: saplīst, pazūd vai izbeidzas.
Par lietām, kuras mums ir svarīgas un eksistenciāli vajadzīgas, bieži vien iedomājamies tikai tad, kad pašiem nākas dzīvot bez tām: saplīst, pazūd vai izbeidzas. Diez vai daudzi tagad spētu iztikt bez mobilā telefona, interneta pieslēguma, televizora bez pults un citām ērtām lietām, par kādām pirms dažiem gadiem pat nespējām iedomāties.
Taču ir cilvēki, kuriem izdzīvošanai nepieciešams pavisam kas cits, piemēram, man ne īpaši nozīmīgs. Lai gan pēdējā laikā, saskaroties ar slimnīcu ikdienu, vēroju, ka atsevišķas lietas var būt ļoti neloģiski iekārtotas. Dažā poliklīnikā, piemēram, līdz kardiogrāfam jādodas otrajā vai trešajā stāvā, zinot, ka slimniekam kāpšana pa trepēm jau ir apgrūtinājums. Labi, ja atrodas saprotoši medicīnas darbinieki un ar aparatūru atnāk pie pacienta (ja tā vispār ir pārnēsājama).
Bieži vien mulsina, ka sabiedriskajās iestādēs nav paredzēta iebraukšana ar invalīdu ratiņiem. Citviet, kur iebrauktuves uzrīkotas, mani māc šaubas, vai tehniski ir iespējams ar ratiņiem pa tām iebraukt. Ja, piemēram, slīpums tuvojas 45 grādu leņķim un uzbrauktuves platums ir nepilns metrs, pietiktu, lai uzstumtu bērnu ratiņus, bet invalīds viens pats pa tādu slīpumu nespētu uzbraukt.
Tiek sludināts, ka valsts un pašvaldību iestāžu darbs ir atklāts, caurspīdīgs. Taču, piemēram, Bauskas rajona vairākās pašvaldību iestādēs cilvēks ar kustību un pārvietošanās traucējumiem labi ja var nokļūt pirmajā stāvā, bet sociālās palīdzības dienests atrodas, piemēram, otrajā stāvā.
Priecē arī, ka daži uzņēmēji un iestādes ir parūpējušās par šādām, it kā nenozīmīgām lietām, no kurām daudziem ir atkarīgs dzīves ritums.
Vai cilvēks ar pārvietošanās problēmām var iekļūt autobusā bez citu palīdzības? Jāatzīst, ka Bauskas pusē ne vienmēr tas ir iespējams. Esot ārzemēs, ar skaudību esmu skatījusies, ka gan metrostacijās, gan autoostās un citās sabiedriskās vietās un iestādēs cilvēkiem ar pārvietošanās problēmām ir īpaši lifti, pacēlāji, norādes, kur saņemt palīdzību vajadzības gadījumos. Vilcienos nav jākāpj pa nesamērojami augstām trepēm. Ieeja vagonā ir vienā līmenī ar peronu.
Ierobežojot citu cilvēku pārvietošanās iespējas, mēs lielākoties «iegriežam» paši sev. Cik tas ir svarīgi, saprotam tikai tad, ja pašus piemeklējusi nelaime, tad jūtamies apmulsuši, jo mūsu spējas ir ierobežotas.
Jācer, ka projektētāji un ceļu būvētāji, veicot Bauskas ielu rekonstrukciju, būs ņēmuši vērā dažādu sabiedrības grupu nepieciešamības un beidzot kaut vai ielas pilsētā varēs šķērsot bez problēmām, un krustojumos nebūs tikai formāla, pusmetru plata vieta, kur it kā paredzēts nobraukt ar ratiņiem.
