Mani nepamet jautājums: kas notiek mūsu valstī? Mēs uzturam sevi. Maksājam milzum lielus nodokļus, bet atpakaļ nenāk.
Mani nepamet jautājums: kas notiek mūsu valstī? Mēs uzturam sevi. Maksājam milzum lielus nodokļus, bet atpakaļ nenāk. Budžets kā pārtērēts, tā pārtērēts. Nabaga pensionāram, kas savu dzīvi ziedojis smagam darbam valsts labā, tagad jāstaigā skrandās, jāskaita santīmi – vai šomēnes vēl varēs atļauties maizīti nopirkt katru dienu vai tikai katru trešo.
Kāpēc kaimiņu valstu pensionāri var atļauties vecumdienās apbraukāt pasauli un kā nākas atpūsties?
Skolās ir stipras šķiru atšķirības – pārbagātie, vidēji turīgie un mazturīgie skolēni, kuri cits no cita negrib atpalikt. Un jau skolā sākas milzu konkurence. Tikai ne visi vecāki var atļauties konkurēt. Aizvien vairāk bērniem parādās mobilie telefoni, datori, pārmodernas drēbes. Jautājums, kā lai tam tiek līdzi? Vai tiešām skolā vajadzīgs mobilais telefons? Vai tad skolu valdes nevarētu lemt, ka, mācību telpā ieejot, būtu jāizslēdz mobilais telefons un jānoliek dziļi somā.
Vai nevarētu atjaunot skolas formu? Arī lielās, attīstītās valstīs skolās ir vienota forma, tā paglābj no milzīgās atšķirību veidošanās un vecākus no nevajadzīgiem izdevumiem. Varbūt var atrast apģērbu šūšanas firmu, kas izstrādā modeli jaunam skolēnu tērpam, protams, gaumīgi veidotam.
Kāpēc agrāk valstij bija iespēja finansēt medicīnu, bet tagad nekā? Tātad, ja ir finansiālas grūtības, tad jāsirgst, jāmokās, jo es nevaru apmeklēt slimnīcā pat dienas stacionāru.
Vai tiešām valstij jāuztur tik daudz deputātu no budžeta? Pilnīgi pietiktu ar pusi no viņiem. Arī partiju mūsu mazajā valstī nav vajadzīgs ne pusi tik daudz.
Patiešām gribētos, lai mūsu prezidentei būtu lielāka vara.
Sašutusi Latvijas iedzīvotāja
