Dzidra un Tamāra desmit gadus ir apkopējas pašvaldības iestādē. Visu laiku viņas spējušas sadalīt darba pienākumus, notes brīdī aizstāt viena otru. Pirms mēneša abu paziņa Biruta interneta dzīlēs uzgāja pašvaldībā nodarbināto algu sarakstu. Viņa steidza zvanīt Dzidrai, Tamārai, vēstot par algās aprēķinātās summas atšķirību. Līdz šim pārdesmit eiro starpībai draudzenes nebija pievērsušas uzmanību, taču tagad abas pieraudāja puspasaules par milzīgo netaisnību un nelietīgo kolēģi.
Dzidras un Tamāras draudzība nebija izturējusi demokrātijas vēstnešu paģērēto visa atklātību un caurspīdīgumu. Sabiedrībai ir tiesības zināt katra nodokļu maksātāja centa iztērēšanu deputātu, sētnieku, skolotāju un pagasta šoferu algām. Taču man šī interese asociējas ar zemāko instinktu apmierināšanu – kas kaimiņienei makā, kas kaimiņam biksēs. Alga nav vienīgais raksturotājs valsts vai pašvaldības iestādes darbinieka kvalifikācijai, godprātīgai vai negodprātīgai attieksmei pret darbu. Īpaši situācijā, kad likumdošana ļauj realitāti pieduļķot ar piemaksām, atlaidēm, atvieglojumiem un ieturējumiem.
Darbinieka prasmi, amatpersonas atbilstību nepieciešamajiem morāles un kultūras kritērijiem labāk raksturotu cits uzskaitījums, piemēram, cik bieži sporta skolotājs apmeklējis «Dinamo» vai VEF spēles. Pašvaldības šofera kvalifikāciju atklātu viņa veikto Latvijas, ārvalstu ceļojumu saraksts. Tas ļautu saprast, vai šis vīrs spēj čunčināt ar autobusu pagastā no viena miesta uz otru vai arī ir piemērots, lai bez maldīšanās rullētu pa Rīgu, dotos izbraukumos uz Cēsīm vai Daugavpili.
Dzīve nav pārāk gara… Vai tiešām kašķi jāceļ kolēģu un draugu maciņa satura dēļ?
