Pēc lielās skaitīšanas kampaņas lauki pieklusuši. Kā tev patiesībā klājas, lauku saimniek?
Pēc lielās skaitīšanas kampaņas lauki pieklusuši. Kā tev patiesībā klājas, lauku saimniek?
To pašlaik nevar novērtēt pat pilsētas radi, kas vasaras atvaļinājumā atbraukuši svaigu gaisu biešu vagā meklēt. Lauku skaitītājs bija gaidīts kā ciemiņš, ar kuru varēja parunāt un kliedēt vientulību.
Laucinieku sīkstumu var tikai apbrīnot. Pēc atpūtas izslāpušam ierēdnim diez vai ir skaidrs, kā var diendienā visu gadu aptecēt gotiņu, pāris rukšu un vistu pulciņu. Taču bez šīs radības lauku sēta nemaz nav iedomājama. Sirmajai saimniecei ne prātā neienāk, ka valsts slikti izskatīsies statistikas pārskatos, ja viņas darbu vērtēs par mazražīgu.
Droši vien strādājošo skaits lauksaimniecībā izrādīsies daudz par lielu, un to nespēs atsvērt tie zemnieki, kuri, ar jaunām tehnoloģijām strādājot, apsaimnieko simtiem hektāru zemes. Vairākums laucinieku deviņdesmitajos, cerību, gados pieprasīja zemi pie mājas, cik vien iespējams dabūt. Tagad tā pārvērtusies par milzīgu ganību vai papuvi. Tikai daži apgalvo, ka zemes ir par daudz. Tas nozīmē – zemniekos vēl turas cerība uz labākiem laikiem.
Vajadzību laukos tiešām ir daudz. Ārpus padomju laika centriem reti kur var redzēt jaunbūves. Dzīvošanai vēl labu laiku kalpos karu un deportācijas pārdzīvojušās koka mājas, kur ūdensvads un kanalizācija ir sapnis. Arī modernā sadzīves tehnika šeit ir retums, tāpat kā telefona sakari. Lauku māmuļa būtu pelnījusi, ka viņas uz Rīgu aizbēgušie bērni saņemtu izdevīgu kredītu bankā un uzceltu māju skaistā vietā, koku ieskautā klusumā.
Lauki tā alkst pēc pārmaiņām, bet tās nenotiks, ja nemainīsies cilvēku apziņa. Katru gadu lauki kļūst «vecāki» to iedzīvotāju struktūras dēļ. Kas pēc gadiem mūs pabaros, kad mātei pietrūks spēka?
