Lappuses virsrakstā likts sporta veterāna kazdandznieka Alfrēda Lejas mūža kredo. Viņš dzimis 1927. gadā Liepājas rajona Kalētu pagastā.
Lappuses virsrakstā likts sporta veterāna kazdandznieka Alfrēda Lejas mūža kredo. Viņš dzimis 1927. gadā Liepājas rajona Kalētu pagastā. Mācījies Aizvīķu pamatskolā, Kazdangas lauksaimniecības tehnikumā un Fizkultūras institūta (tagad Latvijas Sporta akadēmija) neklātienē. Strādājis par ASB «Daugava» Aizputes apriņķa padomes priekšsēdētāju, par fizkultūras skolotāju Kazdangas lauksaimniecības tehnikumā, bijis Kazdangas pamatskolas direktors, bet visu mūžu – sportists. Ir vairāku grāmatu un daudzu citu publikāciju autors. Alfrēds Leja apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta Goda zīmi.
Alfrēdu Leju «Bauskas Dzīve» sameklēja pilsētas stadionā Latvijas veterānu sporta spēļu pirmajā dienā – 3. jūlijā – un aicināja uz sarunu par sportu viņa mūžā un mūžu sportā.
– Kā no maza zēna izaug sportists?
– Kad mācījos tehnikumā, audzēkņus pēc veselības stāvokļa dalīja trīs grupās. Es biju trešajā, kur visvājākie. Biju pat tuberkulozes dispansera uzskaitē. Pie tā pats vien biju vainīgs: gadu aizrāvos ar smēķēšanu, nerespektēju laika maiņas. Mans elks bija un ir leģendārais soļotājs Jānis Daliņš, par kuru trīsdesmitajos gados daudz rakstīja presē. Tūkstošiem zēnu viņš bija vadzvaigzne sportā. Arī man, kaut gan dzīvē viņu nebiju sastapis. Tēvs nomira 1941. gadā, māte viena audzināja mani un māsu. Augu patstāvīgs un mātes bažas («ar to sportu laba gala nebūs») galvā neņēmu.
– ..un gājāt Daliņa pēdās?
– Jā. Jau tehnikumā aizrāvos ar vieglatlētiku, galvenokārt ar soļošanu. Tas turpinājās, arī darba gaitas sākot. Septiņus gadus biju Latvijas soļotāju izlasē. Augstākais sasniegums – sporta biedrības «Vārpa» Latvijas jaunatnes sporta čempions 10 kilometru soļošanā. Tas notika 1955. gadā Valmierā. Soļošanā, basketbolā un šahā man ir pirmā sporta klase, slēpošanā – otrā. Šahu spēlēju vēl tagad. Aktīvās sporta gaitas beidzu 1958. gadā, bet veterānu grupā turpināju soļot, spēlēt basketbolu un šahu… Neesmu pametis trenera darbu Kazdangas tehnikumā un sporta tiesneša pienākumus.
– Nojaušu, ka tieši sabiedriska pienākuma dēļ šodien esat Bauskā.
– Esmu Latvijas Sporta veterānu padomes valdes loceklis un šajās spēlēs man uzticēts vadīt mandātu komisiju. Kopš atjaunošanas darbojos Latvijas Olimpiskajā komitejā. Savulaik Lauksaimniecības ministrijas mācību iestāžu fiziskās audzināšanas metodiskās komisijas vadītāja amatā iepazinos ar sporta bāzēm ne vien Latvijā, bet arī Krievijā un citās republikās. Tad arī konstatēju, ka Latvijā sporta organizācija ir pati labākā. Lauku sporta spēļu un veterānu kustības celmlauze ir Latvija. Citur pasaulē tā sākās tikai 70. gados, PSRS – 1987. gadā. Mūsu sportisti vienmēr ir izcēlušies arī ar komandu noformējumu un disciplīnu. Par Bauskas sporta bāzi varu teikt – ļoti laba. Sabiedriskais darbs man ir pie sirds.
– Šķiet, ka sports paņēmis ne vien sirdi, bet arī visu mūžu.. Jūsu vārds nav svešs žurnālistikā.
– Pirmo rakstiņu iesniedzu «kārtīgai avīzei» «Cīņa» 1948. gadā. Saņēmis naudu, brīnījos, ka par to arī maksā. Tagad brīnos, ka vairs nemaksā. 15 gadu biju ārštata autors rajona avīzē, par jaunatnes audzināšanas un sporta tēmām rakstīju «Padomju Jaunatnei». Divas reizes izdevās kļūt par «Olimpiskās spalvas» laureātu. Nesen mēs, sporta veterāni un vēl aktīvie sportisti, izteicām pretenzijas laikrakstam «Kursas Laiks». Viss tiek noīsināts uz «stila labošanas» rēķina. Ja to suliņu izspiež, tad tas, kas paliek pāri, kļūst par štampu, un mani šī sausā informācija nesaista. Ja esat «Lauku Avīzē» lasījusi Līcīša rakstus, tajos atrodat kādu «knifiņu», kas publikāciju padara interesantu. Savulaik populārs bija tā sauktais GDA komplekss. Izteicu savu viedokli par to. Mans raksts ceļoja no vienas atvilktnes uz otru, bet publicēts netika. Redaktors visam piekrita, bet aizbildinājās: tūkstošiem patiks, vienam ne, un tad cauri ir. Pašlaik sadarbojos galvenokārt ar ārzemēs iznākošo avīzi «Laiks». Ar šī izdevuma darbinieku Ilmāru Dumpi savulaik mani kopā saveda pazīstamā basketboliste Dzintra Grundmane. Tā nu ir iznācis, ka tagad «Laikā» publicējos biežāk nekā mūsu periodikā. Arī par šīm veterānu sacensībām Bauskā uzrakstīšu.
1958. gadā saņēmu ierosinājumu uzrakstīt soļošanas sporta vēsturi. 1962. gadā «Avots» izdeva grāmatiņu «Jaunieši, soļosim!», no kuras bija izņemts viss par sportu līdz 1940. gadam. Bija aizliegts gan Daliņš, gan ārzemēs dzīvojošie sportisti. Zem kādas fotogrāfijas bija tāds paraksts: «1945. – 1948. gada latviešu labākie soļotāji». Saņēmu aizrādījumu – vai nevarot iztikt bez vārda latvieši. Tie bija trakie gadi, kad ļoti aktuāls kļuva «nacionālais jautājums». Uz tehnikumu atnāca raksts ar prasību noskaidrot, kas Leja ir par cilvēku.
– Līdz ar to kāds vēstures posms bija noslēdzies…
– Jā. Izdevniecība «Raka» pērn laida klajā grāmatas «Ak, kaut man Daliņa kājiņas būtu!» pirmo daļu. Nākamgad iesniegšu otro daļu – veterānu soļošanas sporta attīstība pasaulē. Esmu noskaidrojis, ka šāda apkopojuma sporta literatūrā nav. Jau ir ievāktas ziņas par Austrāliju, Vāciju, Zviedriju, Angliju, ar bijušā audzēkņa Māra Pētersona starpniecību ceru tās iegūt arī par Krieviju.
Nupat iznākusi grāmatiņa «Sporta biedrības «Vārpa» vēsture». Varu teikt – tā man ir galvā, jo esmu audzis kopā ar šo biedrību kopš 1949. gada un iepazinis to sporta gaitās ar sviedriem un muskuļu sāpēm. Šogad iznāks ap 300 lappusēm bieza «Kazdangas lauksaimniecības tehnikuma vēsture». Pirmās korektūras jau esmu izlasījis. Ceļu pie lasītāja atradīs jau izdošanai sagatavotās skolas gadu atmiņas «Mūžam nebeidzama gaismas straume līst». Tas gan mūsu apstākļos peļņu nenes. Labi, ja palīdz sponsori. Man par darbu – 100 latu un desmit grāmatu.
– Jūsu veikums varētu kļūt par tiltu uz nākotni. Ko domājat par jauno paaudzi, atceroties savu jaunību?
– Arī mūsdienu puikām ir savi elki: Irbe, Ozoliņš, Serģis un daudzi citi. Tas ir labi. Šovasar – no 5. līdz 8. augustam – Rīgā notiks Eiropas junioru meistarsacīkstes vieglatlētikā. Būs daudz dalībnieku, pieteikumi jau saņemti no 46 valstīm. Organizatoriskajā darbā piedalās arī jau minētais Māris Pētersons.
Esmu Latvijas laika mazpulcēns. Pēc neatkarības atgūšanas mani ievēlēja Latvijas mazpulku valdē. Kur gāju, visur sadūros kā ar mūri: ja tev vajag, ej un organizē! Esmu vairākkārt teicis: jaunatni nedrīkst atstāt bez savas organizācijas. To savā veidā saprata Ļeņins, Staļins un Hitlers. Tukšums nepaliek, to aizpilda kriminālās bandas, mums naidīgas politiskas organizācijas, reliģiskas sektas, narkotikas. Esmu sajūsmā par jauno prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Ar viņas rakstiem esmu iepazinies jau pirms pāris gadiem. Varbūt viņa naudas un varas kāres vietā spēs piedāvāt orientāciju uz nacionālo audzināšanu. Esmu pētījis arī mazpulku vēsturi. Domāju uzrakstīt vēstuli jaunajai Valsts prezidentei ar ieteikumu mazpulku pasludināt par valstisku organizāciju.
– Kā tas viss, ko darāt un esat darījis, «savietojas» ar ģimeni?
– Ar sievu Veritu laulībā dzīvojam jau 48 gadus. Ceram sagaidīt zelta kāzas. Sākumā viņa ar manām sportista gaitām nevarēja sarast, raudāja, bet pacieta, līdz saprata, ka esmu nelabojams. Mums ir izaugusi meita, tagad rūpes un mīlestība pieder trim mazbērniem un diviem mazmazbērniem.
Es lepojos ar ģimenes fotogrāfiju, kurā visi esam redzami formās. Tēvs bija Latvijas laika muitnieks, māte aizsardze, es un māsa mazpulcēni. Tēvs ļoti pārdzīvoja 1940. gada okupāciju un, šķiet, tas ietekmēja viņa veselību.
Man ir ļoti svarīgi, kas paliks aiz manis.
No A. Lejas bijušās audzēknes Ceraukstes pagasta 2. bibliotēkas vadītājas Rutas Dubinskas vēstules redakcijai: «.. lūdzu uzaiciniet uz sarunu mūsu avīzītē šo sportisko vīru. Alfrēds Leja ir Latvijas nacionālās kategorijas tiesnesis vieglatlētikā. Viņa audzēknis savulaik bija daudzkārtējs Latvijas čempions soļošanā Aivars Rumbenieks, kurš tagad ir izcilākā pēdējo gadu soļotāja Aigara Fadejeva treneris.»
