80 gadu jubileju svin Aina Ģeķe Bārbelē.
Aina Ģeķe dzīvo visu mūžu Vecumnieku novada Bārbeles pagastā. Pati uzskata, ka dzīvē nekas interesants neesot noticis, bet, kad viņa dalās savos stāstos, tā nebūt neliekas.
Uz Sibīriju
Jau sarunas ievadā bārbeliete dalās kara laikā piedzīvotajā. Viņa atminas, kā ienākuši vācieši un krievi. «Jābaro bija abi divi. Vispirms pirmais pieprasa maltīti, tad otrais. Ja pabaroja, neaiztika un devās tālāk. Tā mēs dzīvojām. Kad palika bail, slēpāmies pagrabā. Karavīri nekad neko sliktu mums nenodarīja,» bērnības atmiņās kavējas Aina. Skolā iets vien četrus gadus, līdz 1949. gada 25. marta naktī Ainu ar mammu un māsu Ritu pamodinājuši karavīri. Kliedzot ģimene izvesta no mājas. Līdzi neko ņemt nebija ļauts. «Citiem paveicās. Brīdināja, kurp ved, ļāva paņemt mantas, siltākas drēbes, pat palīdzēja sakrāmēties. Mums tā nebija. Pusplikus veda uz govju vagoniem. Tālāk uz Sibīriju,» piedzīvotajā dalās jubilāre.
Sibīrijā Aina vēlējusies mācīties. Gadu tas izdevies, bet, dzīves apstākļu spiesta, 15 gadu vecumā viņa sākusi strādāt. Septiņus gadus Aina ar ģimeni dzīvojusi Sibīrijā, līdz bija ļauts atgriezties mājās.
Ar moci notur policija
Atgriezusies dzimtajā Bārbelē, Aina apmetusies pie vecmāmiņas. Dzimtās mājas tika nodotas kolhoza īpašumā. Kad šaurība kļuvusi par apgrūtinājumu, kolhozs piešķīris dzīvokli, tik vajadzējis strādāt. Piedāvājums, protams, pieņemts. Aina sapni par mācībām tā arī nepiepildīja. Iztikas dēļ nācies pelnīt. «Vēlējos kļūt par izmeklētāju vai strādāt prokuratūrā, kaut ko saistībā ar likumu, noziedzības apkarošanu,» mūža nepiepildīto sapni atklāj Aina. Nesanāca sēsties skolas solā, bet izdevās tikt pie lieliska vīra. «Stalts, skaists puisis vārdā Vitolds bija kolhoza labākais traktorists. Sākām draudzēties, kamēr 1964. gadā apprecējāmies. Kaimiņi un pagasta ļaudis allaž vēlējās, lai ar vīru sarunāju apart lauku vai piemājas dārziņu, bet es allaž atteicu – lai runā paši, es viņa vietā nevaru apsolīt, vai darbs tiks padarīts,» stāsta Aina. Bārbeliete pēc darba kolhozā 15 gadu strādājusi par pastnieci. «Ziemā gāju kājām, vasarā braucu ar riteni. Bija man mocītis, bet tiesību nebija. Braucu tāpat, līdz mani apturēja policija. Šie ļāva turpināt ceļu ar manu solījumu, ka likšu tiesības vai vairs nebraukšu. Kopš tās reizes vairs netiku stūrējusi,» piedzīvoto atceras Aina.
Sapnis par Rundāles pili
Jubilāre ir lepna par diviem mazbērniem. Puika jau beidzis augstskolu un strādā Rīgā, bet mazmeitiņa mācās augstskolā Valmierā. Arī par vedeklu, Valles vidusskolas angļu valodas skolotāju, dēla Andra sievu, viņa ir priecīga.
Lauku mājā darbi nerimst. Aina saimniekošanu nodevusi dēla rokās, bet ikdienā neatsverams atbalsts ir vīra māsa Rasma.
Gaviļniecei patīk puķes, viņa lasa detektīvus, citus romānus, arī ada un šuj.
«Man patika pastnieces darbs. Pazīstu visus pagasta ļaudis. Patika cilvēku uzticība – kādam rēķini jāsamaksā, citam no veikala kas jāatnes. Es palīdzību neatteicu. Kājām nostaigāts tūkstošiem kilometru. Kas zina, varbūt reizi apstaigāts ap zemeslodi,» ar smaidu spriež Aina.
Gaviļniecei sirds sāp, ka Bārbeli pamet jauni cilvēki. «Visi laižas prom. Palikuši vienīgi jauni vīri, kuri nodzeras. Strādāt ar’ neviens negrib,» tā Aina.
Jubilāre cer aizbraukt uz Rundāles pili. Tur nekad vēl nav būts. «Uz 70 gadu jubileju man ģimene uzdāvināja lidojumu no Rīgas uz Liepāju un atpakaļ. Nekad nebiju lidojusi. Tagad vēlos redzēt Rundāles pili, tās dārzu. Cilvēki runā, ka tur ir pasakaini skaisti,» mazliet domās jau aizklīdusi uz Rundāles pusi, stāsta Aina.
