«Katra cilvēka dzīves gājumu nosaka liktenis. Es nevarēju iedomāties, ka man vienīgajam no radu saimes būs lemts sasniegt tik bagātīgu vecumu.» Šādus vārdus saka baušķenieks Mārtiņš Milgrāvis, kuram rīt, 26. maijā, būs 89. dzimšanas diena.
«Katra cilvēka dzīves gājumu nosaka liktenis. Es nevarēju iedomāties, ka man vienīgajam no radu saimes būs lemts sasniegt tik bagātīgu vecumu.»
Šādus vārdus saka baušķenieks Mārtiņš Milgrāvis, kuram rīt, 26. maijā, būs 89. dzimšanas diena.
Citādāka pasaule
Jubilāra tēvs nācis no Skaistkalnes pagasta, mamma bijusi baušķeniece. Tēva darba dēļ ģimene pārcēlusies uz Krieviju, kur 1912. gadā Milgrāvju ģimenē piedzimis pirmais dēls – Mārtiņš. Bērnības gadi, augot kopā ar māsu un brāli, pagājuši bezrūpīgi.
Atpakaļ uz Latviju ģimene pārcēlusies 1923. gadā, apmetusies Īslīces pagastā vecmāmuļas saimniecībā «Jūriņas». Pirmo reizi ieraugot Latviju, tā Mārtiņam šķitusi kā gluži cita pasaule. Zēns rudenī nav uzņemts vietējā skolā, jo viņš nav pratis latviešu valodu. To Mārtiņš apguvis gada laikā privātstundās pie kādas baltvācietes, papildus iemācījies arī vācu valodu un skolas gaitas varējis sākt.
Vieno abpusēja sapratne
Mārtiņš Milgrāvis atceras, kā sastapis dzīvesbiedri Emmu. Draugs viņu vēlējies iepazīstināt ar sievas māsu, kura dzīvojusi Lietuvā. Ceļā nakti nolēmuši pārlaist kādās mājās septiņus kilometrus no Žeimes. Tur Mārtiņš ieskatījies jaukā meitenē Emmā. Tagad viņa atzīst – uzreiz esot jutusi, ka Mārtiņam ir stingrs raksturs. Pazīstot viens otru tikai dažus mēnešus, apprecējušies.
Kopā rit 61. gads, dzīvi piepildījuši dažādi notikumi, abus vienojusi sapratne un atbalsts, neuzticību šajā ģimenē nepazīst. Jau četrus gadus Emmai tik ļoti pasliktinājusies veselība, ka viņa nespēj staigāt. Pēdējā laikā Emmu apkopt nāk medmāsa, taču iepriekš Mārtiņš pats sieviņu sirsnīgi aprūpējis.
Milgrāvju ģimenē uzaudzinātas divas meitas un divi dēli, viņu prieks un bagātība ir se- ši mazmazbērniņi. Tēvs bijis stingrs prasībās un gribējis, lai bērni būtu skoloti. Uzcītības viņiem pieticis, katrs absolvējis izvēlēto augstskolu un tagad ieņem labus amatus. Viens dēls, arī vārdā Mārtiņš, ir Valmieras vidusskolas direktors, viņam tēvs mēdz izteikt pārdomas par pedagogu darbu. Nedēļas nogalē ciemos vienmēr atbrauc meita Gaida no Rīgas.
Ar Sibīrijas rūdījumu
Arī Milgrāvju ģimeni 1949. gadā skārusi deportācija. Mārtiņam tā gan gājusi secen, bet viņš sekojis ģimenei uz Omskas apgabalu Sibīrijā. Tur iznācis pavadīt septiņus gadus, tagad Mārtiņš secina, ka skarbais klimats un dzīves apstākļi devuši viņam fizisku un garīgu rūdījumu. Tas noderējis vēlāk, 20 gadu strādājot Bauskas toreizējā rūpniecības kombinātā par santehniķi. Dzīvoklis ģimenei piešķirts mājā, kuras celtniecībā arī Mārtiņš piedalījies. Viņš bijis gādīgs tēvs un tagad uzskata, ka visu mūžu dzīvojuši pārticībā.
Arī par savu veselību jubilārs īpaši nesūdzas, pat nekādus medikamentus nelieto. Viņu ļoti interesē sabiedrībā notiekošās pārmaiņas. Māsai, kura dzīvo Kanādā, viņš raksta vēstules un uzzina, kā dzīve noris zemeslodes otrā pusē. Rītos Mārtiņš ar nepacietību gaida pastnieci atnesam avīzes – «Bauskas Dzīvi», «Neatkarīgo Rīta Avīzi» un «Svētdienas Rītu». Tās viņš izlasa no sākuma līdz beigām, bet vakaros televīzijā noteikti noskatās ziņu pārraides.
Izvērtējot sabiedrībā notiekošo un domājot par Latvijas nākotni, Mārtiņam Milgrāvim ir savs viedoklis: «Latvietim ir jābūt latvietim, nedrīkst pakļauties nevienam.» Pagātnes pārdomās Mārtiņam nepatīk ieslīgt – kas ir bijis, tas ir bijis. Prieku dāvina daba – iespēja svinēt gadskārtu miju laikā, kad ceriņi un kastaņas sacenšas ziedēšanas priekā, saka Mārtiņš Milgrāvis pirms 89. dzimšanas dienas.
