Pārliecināta rakstniece pēc aicinājuma.
Pārliecināta rakstniece pēc aicinājuma
Lindas Krūmiņas pats sākums žurnālistikā bija Bauskas rajona laikrakstā “Atspulgs”, strādājusi “Latvijas Avīzes” un žurnāla “Ieva” redakcijā. Kopš pagājušā gada augusta viņa iejūtas televīzijas ikdienā.
Kad sāki interesēties par izvēlēto profesiju un saprati, ka tieši tas ir tavs īstais ceļš?
– Jau devītajā klasē aizdomājos par žurnālistiku. Kādu laiku svārstījos starp psiholoģiju un žurnālistiku, tomēr izvēlējos otro, jo psiholoģijā, kā jau medicīnas nozarē, bija jārēķinās ar zināmiem ierobežojumiem, noslēpumu neizpaušanu, bet man gribējās apliecināties, izteikties. Kaut ko sāku rakstīt skolas avīzītei. Par pirmo darbaudzinātāju žurnālistikā varu uzskatīt Vilni Auzānu – tolaik latviešu valodas skolotāju un atbildīgo par skolas avīzīti, tagad Bauskas pusē populāru žurnālistu.
Atceries, kā no reģionālā izdevuma tu iejuties plašākos ūdeņos, ja tā var sacīt?
– Studiju sākumā mums bija tik stingrs režīms un tik daudz jāmācās, ka par piestrādāšanu nevarēja būt ne runas. Tad sekoja prakse LTV “Panorāmā” un laikrakstā “Diena”, sadūšojos un pati pieteicos darbā “Lauku Avīzes” jauniešu pielikumā “Mēs”. Mani uzņēma piesardzīgi. Labi, ka rezervē bija palicis kāds raksts no prakses “Dienā” par satriecošajiem iespaidiem šļirču apmaiņas punktā pavadītā dienā. Tas man pavēra ceļu uz šo izdevumu. Tā bija lieliska prakse!
“Latvijas Avīzes” jauniešu pielikuma redaktorei piedāvāja darbu ziņu nodaļā, un viņa mani paaicināja līdzi. Tā man tika dota lieliska iespēja apgūt aizraujošo ziņu tapšanas pasauli. Labi pārvaldu angļu valodu, un mans uzdevums bija intervēt Latvijā iebraukušos ārzemniekus, vēstniekus. Biju atbildīga arī par Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas darba atspoguļošanu “Latvijas Avīzē”.
Raksturo šo darbu tuvāk! Vai tas ietekmējis tevi personīgi un arī karjeru žurnālistikā?
– Man tika arī negaidīta laime Valsts prezidenti pavadīt vairākās ārzemju vizītēs un biežāk būt viņas tuvumā. Kopš tā laika Vaira Vīķe-Freiberga man tā arī palikusi par lielāko autoritāti. Viņa izstaro tādu harismu, tādu gudrību! Ja prasa par lielāko saviļņojumu šo braucienu laikā, tad prātā vispirms nāk gadījums ar Zviedrijas karalieni. Ar viņu nācās tikties un kārtīgi izrunāties divas reizes pēc kārtas ar divu nedēļu intervālu. Varat iedomāties manu un apkārtējo apjukumu, kad otrajā reizē, klātesot Latvijas un citu valstu augstākajām amatpersonām, biznesmeņiem un preses pārstāvjiem, Zviedrijas karaliene ārzemju mākslas muzejā mani viesu pūlī pēkšņi atpazīst, nāk klāt un sirsnīgi aprunājas.
Blakus gadījās žurnāla “Ieva” toreizējā galvenā redaktore Inga Gorbunova, kura pēc kāda laiciņa mani uzaicināja pāriet darbā uz viņas vadīto žurnālu. Arī tā man bija lieliska skola – sirds žurnālistikā! Tur nostrādāju fantastiskus divus gadus. Galvenais, ko man tur iemācīja, – katrā rakstiņā, pat visniecīgākajā, ir jāieliek daļa sevis, tikai tad tavs vēstījums aizies līdz lasītājam. Visa dzīve taču sastāv no tādiem sīkumiem. Laikam jau man tas izdevās – 2007. gadā izpelnījos balvu “Žurnālistikas cerība” nedēļas izdevumu grupā.
Tev labi veicās laikraksta un žurnāla redakcijā, kādēļ mainīji darbu un tagad strādā televīzijā?
– Manuprāt, veiksmīgas apstākļu sakritības dēļ pēc intervijas ar LNT producentu Niku Volmāru sekoja aicinājums piebiedroties viņa komandai – būt par sarunu šova “Katrīnes palīdzības formula” galveno redaktori. Tolaik bija notikušas ievērojamas pārmaiņas žurnāla “Ieva” komandā, tāpēc labprāt pieņēmu jauno izaicinājumu. Atkal nācās visu sākt no nulles – TV ir sava specifika, savs ritms, savi spēles noteikumi.
Kā izdevās iejusties gluži citā žurnālistikas jomā?
– Pirmās nedēļas likās šausmīgas – neko nemāku, nekas nepadodas! Tomēr pamazām tiku galā. Lai arī “Katrīnes formulu” slēdza – it kā sarunu šovi esot sevi izsmēluši, veidojām retus, bet nozīmīgus raidījumus pirms lielākiem svētkiem. Piemēram, veltītu visu Latvijas karavīru dienai – Lāčplēša dienai 11. novembrim. Tad intervēju divus vecus vīrus – kādu brašu leģionāru un bijušo sarkanarmieti. Pēc tam sekoja lielā labdarības akcija Ziemassvētkos.
Kādas emocijas palikušas pēc labdarības akcijas? Tās visās televīzijās ir pamanāmas un jūtama sava veida konkurence.
– Nekad neaizmirsīšu iepazīšanos ar lielo, neticami draudzīgo, saticīgo daudzbērnu Pustenko ģimeni Vecumniekos. Vecāki pat sākumā neparko negribēja, ka viņiem palīdz – citiem ejot daudz grūtāk. Nācās man pašai kļūt par dzīvokļa remontdarbu vadītāju un īsi pirms fināla filmēšanas visu vēl sakopt un uzmazgāt. Iepriecināja, ka īstajā brīdī bija pieteikušies uzņēmēji, jo bez viņu palīdzības tik īsā laikā – divās nedēļās – dzīvoklis netiktu sakārtots. Skumdina tikai runas, kāpēc tieši šai ģimenei palīdzēts, kāpēc ne citai? Veidojot “Katrīnes palīdzības formulu”, nereti nācās sastapties ar ģimenēm, kas mācēja tikai prasīt, bet neprata pat pateikt vienkāršu paldies par sagādāto pārsteigumu, palīdzību. Bet Ivetā Pustenko es ieraudzīju tik daudz labestības un dvēseles bagātības, ka nevarēju viņu neatbalstīt. Pati neticēju savām acīm, ka iespējams draudzīgi un kārtīgi sadzīvot tik lielai ģimenei vienistabas dzīvoklītī. Zinu, ka daudzi TV skatītāji, redzot Ivetas pārsteiguma un pateicības asaras, paši nevarēja valdīt aizkustinājumu.
Darbs TV ir kā pavasara iemīlēšanās – aizraujoša, bet nez vai ar tālejošiem mērķiem un visu manu sapņu piepildījumu.
Tu ļoti daudz sevi atdod radošajam procesam. kā atgūsti enerģiju un spēku? Kur ņem laiku dēla audzināšanai?
– Artūru audzināt palīdz mūsu omīte un opis – mana lieliskā mamma un tētis. Ko es bez viņiem iesāktu? Dēliņš pieteicās, kad studēju otrajā kursā, bet negribējās pamest mācības, ņemt akadēmisko atvaļinājumu. Arī tagadējais darbs televīzijā prasa pārāk daudz spēka un laika, nesanāk būt kopā tik, cik gribētos. Dēls aug diezgan patstāvīgs un prātīgs.
Esmu laimīga arī par savu lielisko vīrieti, ar kuru kopā jūtos patiešām lieliski. Man ar viņu ir gan bezgala interesanti, gan jūtos pasargāta, droša un brīva – neierobežota nevienā dzīves jomā. Vai tad es neesmu to pelnījusi? Man ar viņu nekad nav garlaicīgi. Mums ir kopīgs hobijs – niršana. Speciāli izgājām akvalangistu kursus un prasmes pārbaudījām kopīgā ceļojumā pagājušajā vasarā Filipīnās un pavisam nesen – Maldivu salās. Esmu, sev par lielu brīnumu, iemācījusies pat gatavot ēst. Agrāk uzskatīju, ka tas nav man. Bet tad nopirku pavārgrāmatu gardēžiem, izmēģināju, un tā lieta aizgāja.
***
uzziņai
Linda Krūmiņa, 28 gadi, žurnāliste.
1998. gadā absolvējusi Bauskas 1. vidusskolu, 2002. gadā ieguvusi sociālo zinātņu bakalaura grādu komunikācijas zinātnē Rīgas Stradiņa universitātē.
Pašreizējā darbavieta – Latvijas Neatkarīgā televīzija, raidījums “Tautas balss”.
Dēls Artūrs, astoņus gadus vecs, mācās 2. klasē.
