Patiesībā cilvēkam nevajag daudz, tikai – lai pret viņu izturas cilvēcīgi, viena alga, kuro reizi viņš pie kāda vēršas ar savu problēmu, viena alga, cik niecīga vai nopietna tā ir, viena alga, kādu amatu viņš ieņem..
Patiesībā cilvēkam nevajag daudz, tikai – lai pret viņu izturas cilvēcīgi, viena alga, kuro reizi viņš pie kāda vēršas ar savu problēmu, viena alga, cik niecīga vai nopietna tā ir, viena alga, kādu amatu viņš ieņem, viena alga, kurā miestā vai metropolē viņš dzīvo. Un vēl – lai katrs dara savu darbu. Ja to nevar, lai iet prom! Viss. Tik vienkārši tas patiesībā ir. Šeit es varētu likt punktu šai slejai. Galvenais ir pateikts. Nekas jauns, protams, nekas pārāk gudrs, kas jau tāpat nav zināms un skaidrs. Tomēr – kaut kā piemirstas un cilvēkiem jācieš. Vistrakākais, ka dvēsele tiek sāpināta tiem, kam jau tāpat ir ne tā kā citiem. Kam jau tāpat ir atšķirīgs un nebūt ne vieglākais dzīves modelis. Šādiem cilvēkiem nevajag, lai viņus žēlo, bet lai savas profesijas un cilvēcīguma robežās risina problēmas. Šādiem ļaudīm nav vajadzīgs nekas ekstra, nekas vairāk kā citiem.
Nezinu īsti – priecāties vai ne par laikraksta ietekmi un uzticēšanos tam, jo tieši avīze nereti ir tā, kura it kā piespiež cilvēkus normāli izturēties citam pret citu. Piespiež “neatkratīties” no problēmas, bet risināt to. Šāds gadījums notika pavisam nesen. Visi iesaistītie – māte, es no redakcijas, sociālā dienesta vadītāja – tērējām daudz laika un emociju, apspriežot iestādes X personāla nevērīgo attieksmi pret nevarīgu bērnu un viņa māti. Tikāmies ar X iestādes darbinieku. Izrunājāmies. Plānoju publicēt materiālu. Saņēmusi cilvēcīgu attieksmi, māte situāciju vairs nevēlējās publiskot, tāpēc arī tagad par šo gadījumu nerunāju tieši.
Lai lasītājiem būtu skaidrs, īsi atstāstīšu šo problēmu. Neviens negribēja auklēties ar slimu bērnu, tādēļ tika veicināta viņa nodošana speciālā aprūpes iestādē. Šādas sarunas notika mātei aiz muguras, labi zinot, ka sieviete ir izvēlējusies pati kopt bērnu mājās, vairāk vai mazāk veiksmīgi tiekot ar to galā.
Var runāt par to, ka bērnam vislabāk būtu īpašas aprūpes iestādē. Ta ču nedrīkst ignorēt mātes jūtas. Tikai viņa zina, ka bērnam vislabāk gribas atrasties vienam istabā. Tikai mātei nav noliedzošas attieksmes pret to, ka lolojumam patīk, ja istabā aizvilkti tumši aizkari. Tik ļoti saprotamas ir viņas bažas, ka bērnam aprūpes iestādē varētu nodarīt pāri. Tik ļoti skaidrs ir tas, ka māte vēlas būt līdzās lolojumam līdz viņa pēdējai stundai. Protams, ja māti kāda no aprūpes iestādēm būtu pārliecinājusi, viņa būtu par kādu no tām dro ša, viņa nenoliedz, ka zēnu varētu tur ievietot. Taču tādas neesot. Tāpēc, kā Dievs lems, tā dzīvosim, nosaka stiprā sieviete – māte.
