Apbrīnoju un cienu cilvēkus, kuriem piemīt tieksme krāt un sistematizēt materiālās pasaules liecības, sava laikmeta lietu un domu vēsturi.
Apbrīnoju un cienu cilvēkus, kuriem piemīt tieksme krāt un sistematizēt materiālās pasaules liecības, sava laikmeta lietu un domu vēsturi. Viņi nav kolekcionāri šī vārda klasiskā izpratnē. Manu paziņu vidū ir daudz tādu cilvēku, arī jaunu, bet viņiem nepieder konvertējamas vērtības. Tās ir intelektuālas arī tad, ja attiecas vienīgi uz priekšmetisko vidi, un ir ļoti, ļoti personiskas. Bet pasauli, vēsturi, laikmetu un dzīvi mēs pa īstam spējam uztvert tikai individuāli, iesaistot savas izjūtas un attieksmi. Viendien es atradu tam apzīmējumu – pieturvietas. Ne jau bezpersoniskās, kur piestāj transporta līdzekļi, vai uzstājīgi norādošās kā tūristiem. Tās ir pārdomu pieturas, neatkarīgi no krājuma ievirzes, eksponātu satura un skaita. Dažiem tā varbūt ir mūzikas ierakstu kolekcija, fotogrāfijas, citiem – krūzīšu komplekts, bet vēl kādam – gliemežvāki, eksotisku koku čiekuri vai sakaltēti ziedi. Ikdienā tos dēvē par niekiem, bet tā vis gluži nav.
Pati gan nepiederu krājējiem, jo ar vieglu roku varu izmest visu, kas šķiet traucējošs. Novēloti esmu sapratusi, ka paviršās attieksmes dēļ daudz kas ir zaudēts. Arī manu vecvecāku un vecāku materiālās dzīves raksturīgas liecības – seģenes, ko saēdušas kodes, arhaiski fotoaparāti, pulksteņi –, un tā bez sava gala.
Taču man piemīt neizskaidrojama vājība uz “papīriem”. Par to ironizē ne vien draugi un radi, pat kaimiņi to ir ievērojuši. Es cenšos uzglabāt, manuprāt, īpašas lietas, nu, piemēram, citu preses izdevumu kolēģu izcili veiksmīgas intervijas ar dažādiem zinātniekiem, rakstniecēm Māru Zālīti, Laimu Muktupāvelu, dziedātāju Renāru Kauperu, Rundāles pils muzeja direktoru Imantu Lancmani, latviešu un citu valstu filosofiem, sociologiem, garīdzniekiem. Pat klonētās aitas Dollijas pirmā bilde glabājas manā visnotaļ haotiskajā krājumā.
Vai šo informāciju ik dienā es lietoju? Ir grūti atbildēt gan apstiprinoši, gan noliedzoši. Bet arī es kā stihiska amatiere jūtu tuvojamies Starptautisko muzeju dienu, ko pasaule svinēs 18. maijā. Patiesībā nesaskatu nekādu atšķirību, vai tiek glabātas lietas, emocijas vai neizskaidrojamas nojausmas. Galvenais ir nepazaudēt sevi Muzeju dienā un naktī, nebaidoties arī ikdienas rutīnā atklāt mīlestību pret cilvēkiem un lietām.
