Līga Ruperte ir pedagoģe, psihoterapeite, sabiedriska darbiniece. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi un IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Līga Ruperte ir pedagoģe, psihoterapeite, sabiedriska darbiniece. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi un IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Viņas prātā radās doma par nometņu rīkošanu latviešu ģimenēm. Pirmā notika 1981. gadā, ideja guva iemiesojumu arī Austrālijā, Anglijā, Zviedrijā, Francijā, kopš 1990. gada arī Latvijā, bet ar 2002. gadu nometnes notiek arī Kanādā.
Līdz 2006. gadam pasaulē ir notikusi 151 “3×3” nometne ar 21 109 dalībniekiem.
Ziemā Līga Ruperte dzīvo ASV Mičiganas štata Granrepidsā, bet vasarās brauc uz Latviju, lai atpūstos, satiktos ar radiniekiem un strādātu.
Latvijā jūs pazīst kā ģimeņu nometņu “3×3” “mammu”. Kā tas sākās?
– Pirmo nometni kopā ar vīru Arnoldu sarīkojām 1981. gadā Garezerā, kur ir latviešu vasaras vidusskola. “3×3” ir nometne visu paaudžu latviešiem. Lai jaunie mācās no vecajiem un otrādi, lai saglabājas latvietība. Jāsaprot, ka tā ir dzīva, mainīga, tāpat kā dzīve. Nometņu mērķis ir latvisko zināšanu paplašināšana, latviskās kopības izjūtas veicināšana, ģimeņu stiprināšana un draudzības sekmēšana starp latviešiem.
Kā radās doma vest šo ģimeņu nometņu ideju uz Latviju?
– Prieka pēc, jo likās, ka ir forši būt kopā. Šķita, ka ļoti svarīgi radīt iespēju satikties latviešiem, lai kur vien viņi dzīvotu. Sākumā teica, ka Latvijā tas nav svarīgi, jo te latvieši dzīvo savā zemē un runā dzimtajā valodā. Par latvietības saglabāšanu vairāk sāka uztraukties tad, kad cilvēkos pastiprinājās tendence kļūt par Eiropas un pasaules pilsoņiem. Turklāt katrs, kurš runā latviski, dvēselē nav latvietis.
Ir jāzina, jāpazīst un jāmīl savas saknes, lai zinātu, kas esi, no kurienes nāc.
Kad notika pirmā nometne Latvijā? Kur tās būs šajā vasarā?
– Pirmā “3×3” nometne bija Madlienā 1990. gadā. Kopš tā laika tās ir bijušas katru vasaru, starp citu, viena bijusi arī Saulainē pie Bauskas. Šogad jūlija sākumā pulcēsim ģimenes Drabešos pie Cēsīm, bet jūlija beigās – Lūznavā pie Rēzeknes. Latviešu biedrības namā Rīgā 5. augustā rīkojam saietu, uz kuru aicināts katrs, kurš jebkad un jebkur ir piedalījies “3×3” nometnēs vai arī gribētu iesaistīties.
Tomēr tas ir jūsu brīvā laika prieks. Amerikā strādājat par psihoterapeiti?
– Man ir bijuši dažādi darbi. Esmu mācījusi vingrošanu meitenēm, jo tā ir mana izglītība. Psihoterapeites darbu sāku pēc 1973. gada, kad ieguvu doktora grādu. Strādāju jaunatnes centrā par klīnisko direktori un psihoterapeiti, tad skolā nepilngadīgām meitenēm, kuras ir jaunas māmiņas vai grūtnieces. Pēc tam man bija privātprakse, kurā strādāju ar dažādiem klientiem. Tā ieguvu kontraktu ar vienas pašvaldības bērnu aizsardzības dienestu. Tajā sāku strādāt arvien vairāk un joprojām dažas dienas nedēļā to turpinu.
Tad jūs izdomājāt arī šo darbu vest uz Latviju.
– Kopš 1991. gada esmu vadījusi vasaras kursus un seminārus studentiem, skolotājiem, sociālajiem darbiniekiem, psihoterapeitiem un psihologiem Latvijā. 1995. gadā nodibināju un līdz 2003. gadam vadīju Ģimenes atbalsta koordinācijas centru. To finansēja Pasaules Brīvo latviešu apvienība. Kad no šī avota naudas vairs nebija un Latvijas valsts līdzekļus neieguldīja, centrs pārstāja eksistēt.
Seminārā Bauskā jūsu klausītājas bija tikai sievietes. Vai arī Amerikā ir tā, ka sociālo darbu lielākoties veic sievietes?
– Precīzi nepateikšu, bet ap 70 procentu sociālo darbinieku arī Amerikā ir sievietes. Taču Latvijā vairāki vīrieši ir sekmīgi psihoterapeiti un psihologi.
Cilvēki, kuri to dara, nereti jūtas pārguruši, kā mēdz teikt, izdeguši no negācijām, kas ir viņu ikdiena.
– Zinu, ka Latvijā bieži vien sociālais darbinieks pašvaldībā ir viens un veic arī citus pienākumus. Slodze ir liela, un nav laika iedziļināties, lai pamanītu, kad krīze sākas. Te nākas strādāt kā ugunsdzēsējam, mesties dzēst, kad jau ir lielas liesmas – izņemt bērnus no ģimenes, atņemt vecākiem aprūpes tiesības un citādi. Es to zinu, un man vienmēr ir drusku neērti, ka šeit ir tādi apstākļi, kaut tā nav mana atbildība. Esmu pārliecināta, ka cilvēki ir pats vērtīgākais resurss, viņi ir jāatbalsta, viņiem ir jāpalīdz. Ģimene ir sistēma. Ja tā nefunkcionē labi, sabiedrība kopumā jūtas slikti.
Varbūt tāpēc nereti mūsu sociālais darbinieks ir vīlies šajā darbā?
– Ir lieta, kas jāiemācās, – noteikt savas robežas, nodalīt klienta dzīves problēmas no savām. Ir jāspēj arī sacīt “nē” un katram neteikt “jā”. Nevaram dzīvot klientu dzīvi. Mūsu pienākums ir palīdzēt cilvēkam izprast savas problēmas iemeslus. Viņam pašam jālemj, kas pirmais jādara, lai situācija pamazām mainītos uz labo pusi. Pēc tam var izvirzīt tālākus mērķus. Sociālā darbinieka klients pats ir savas dzīves eksperts, nevis mēs.
Vēl gribu teikt, ka sociālajam darbiniekam nevajag sevi šaustīt, ja dažādi ir mēģināts palīdzēt, bet cerētais rezultāts nav sasniegts. Tā ir klienta paša izvēle kaut ko darīt vai neielikt nekādus pūliņus.
Kur atrast spēkus?
– Ir sevi jāuztur, jātrenē kā garīgi – mācoties, tā fiziski – nodarbinot ķermeni, kas savukārt nodrošinās labāku pašsajūtu un prāta spējas. Jāiet dabā, noteikti jāizmanto atvaļinājums, jāatvēl laiks, lai būtu kopā ar ģimeni, bērniem, jāatrod sava brīvo brīžu aizraušanās, kas dod prieku.
Kā jūs sevi uzturat?
– Pirmā lieta ir tā, ka joprojām strādāju un esmu vajadzīga cilvēkiem. Tas ir labi, ja ņem vērā, ka oktobrī man būs 74 gadi. Esmu bijusi vingrošanas skolotāja, tāpēc fiziskā slodze man ir ierasta lieta. Jau 20 gadu trīs reizes nedēļā eju uz stepa aerobiku, divas reizes nedēļā nodarbojos ar jogu, pilatēm, cilāju arī svarus. Miesa ir jātrenē, lai asinis riņķo un locītavas kustas. Latvijā man nav laika šādām lietām, tāpēc augustā atpakaļ uz Ameriku braucu diezgan stīva. Bet to var labot.
Kopā ar vīru Arnoldu jūs esat gandrīz 50 gadu. Vai šis ir tas laimīgais gadījums, kad sastapušies īstie cilvēki?
– Nezinu pāri, kuram ir bijusi absolūti ideāla dzīve. Tāda tā nebija arī mums, kaut gan apprecējāmies 25 gadus veci un iepriekš bijām labi draugi. Dzīvojot ģimenē, daudz kas mainās. Īpaši tad, kad piedzimst bērns, vecākiem ir jauni, neierasti pienākumi, ierobežojumi. Viegli nebija arī mums, un, kas zina, varējām arī izšķirties. Tolaik Amerikā latviešu ģimenes turējās kopā, šķiršanās nebija pieņemta. Bija arī bailes palikt vienai, bailes no pārmaiņām, kas varētu būt gan labas, gan arī sliktas. Pēc pirmajiem pieciem kopdzīves gadiem atskārtu, ka mūsu saprašanās ir jau krietni labāka nekā sākumā. Laulībā jau nevar bez pacietības.
Kāda ir jūsu ģimene tagad?
– Arnolds ir pensionējies zobārsts un ASV armijas rezerves pulkvedis. Mums ir dēls, arī Arnolds. Viņa ģimenē aug Anita un dvīņupuikas Arnolds un Andrejs. Visi runā latviski. Mazmeita šogad brauks šurp, gaidu viņu, būšu priecīga sastapt un būt kopā šeit – Latvijā.
***
Līga Ruperte
– dzimusi Daugavpilī. Tēvs bija Latvijas armijas virsnieks, māte – ierēdne tiesā. Līgai bija 12 gadu, kad 1944. gada rudenī ģimene devās bēgļu gaitās vispirms uz Vāciju, pēc tam uz Ameriku, kur dzīvo kopš 1949. gada.
– 1955. gadā Mičiganas universitātē ieguvusi bakalaura, 1957. gadā maģistra grādu pedagoģijā – fiziskās audzināšanas specialitātē. 1973. gadā kļuvusi par pedagoģijas doktori, specializējoties padomdošanā.
