Mūsu sabiedrībā lielākoties ir pieņemts, ka uzmanību notiekošajam pievēršam tikai tad, kad jau ir redzamas neatgriezeniskas sekas.
Mūsu sabiedrībā lielākoties ir pieņemts, ka uzmanību notiekošajam pievēršam tikai tad, kad jau ir redzamas neatgriezeniskas sekas. Tas attiecas uz publikāciju «Tiesa neatņem vecākiem bērnus» laikraksta «Bauskas Dzīve» 1. septembra numurā, 7. lappusē. Skaistkalnes pagasttiesu ļoti sarūgtina Bauskas rajona Tiesas lēmums, jo tajā netika novērtēta patiesā situācija I. Faksa un S. Pavāres ģimenē un viņu attieksme pret bērniem. Gandrīz katru nedēļu plašsaziņas līdzekļi vēsta par gadījumiem, kad smagi cietuši mazuļi, kuri atstāti bez vecāku uzraudzības. Tādēļ vēlamies informēt par faktiem, kas ne Tiesas spriedumā, ne arī laikrakstā nav atspoguļoti.
I. Faksa un S. Pavāres ģimenē ir dzimuši četri bērni. Zēni no 2001. gada 26. oktobra atrodas bērnu bāreņu aprūpes centrā «Rīga». Šī ģimene pagasttiesas redzeslokā nonāca 2000. gada vasarā. Kaimiņi ziņoja, ka piecus mēnešus vecais A. regulāri uz ilgu laiku tiek atstāts viens. Tad sākās pagasttiesas cīņa par šo bērnu veselību un aprūpi.
Zēni piedzimuši ar nopietniem veselības traucējumiem. Bērnu māte ir hroniska smēķētāja, ko viņa nepārtrauca arī grūtniecības laikā. Bērni pie ārsta nav vesti, nav profilaktiski potēti. Ģimenes ārsts apskatīja A., ierodoties mājas vizītē, un ieteica viņu ievietot Bauskas slimnīcas bērnu nodaļā uz veselības pārbaudi. Vecāki uz šo ieteikumu nereaģēja, tādēļ bērnu slimnīcā ievietoja pagasta sociālā darbiniece. A. Bauskas slimnīcā ārstējās no 2000. gada 15. decembra līdz 2001. gada 11. janvārim, tika pārvests uz Rīgas slimnīcu «Gaiļezers», kur ārstējās līdz 26. janvārim.
Gan uz «Gaiļezeru», gan mājup zēnu veda pagasta sociālā darbiniece. Vecāki par savu bērnu neinteresējās, viņu slimnīcā neapmeklēja. Izrakstot A. no slimnīcas, ārsti noteica, kā tālāk atveseļoties, taču vecāki to nedarīja.
Arī V. ir iedzimti veselības traucējumi. Abus mazos, slimīgos bērnus vecāki turpināja atstāt vienus neapkurinātās telpās. Mazie tika baroti pārsvarā ar viņu vecumam neatbilstošu uzturu.
2001. gada 25. oktobra vakarā pagasta sociālā darbiniece saņēma telefona zvanu no kaimiņiem, ka I. Fakss un S. Pavāre no rīta ar meitu aizbraukuši uz Bausku un nav atgriezušies. Pagasta sociālā darbiniece kopā ar pagasttiesas priekšsēdētāju ieradās Skaistkalnes pagasta «Meldros» un konstatēja, ka durvis ir aizslēgtas, bet istabā darbojas televizors. Uz klauvējienu neviens neatbildēja. Pagasta darbinieki nolēma līdz nākamās dienas rītam gaidīt vecāku atgriešanos.
26. oktobrī ap plkst. 12 pagasttiesas priekšsēdētāja, sociālā darbiniece un iecirkņa inspektors konstatēja, ka «Meldros» vecāki joprojām nav atgriezušies. Istabā darbojās televizors. Zinot, ka I. Fakss un S. Pavāre mēdz atstāt bērnus bez uzraudzības, tika uzlauztas durvis. Pieaicinot lieciniekus, tika konstatēts, ka mājā ir abi mazie dēlēni. Bērni bija atstāti vieni bez pārtikas, neapkurinātās telpās, nosaluši, katrs savā aizgaldā kā sivēni.
Šajā pašā dienā abi zēni tika ievietoti bērnu aprūpes centrā «Rīga». No 2001. gada 26. oktobra līdz 2003. gada septembrim vecāki savus bērnus nav nevienu reizi apmeklējuši, nav arī interesējušies. Valsts piešķirtos pabalstus par bērna piedzimšanu šī ģimene izmantoja citām vajadzībām. Kad piedzima V., uz nomaksu tika iegādāts mūzikas centrs.
Meitai S. 2002. gadā bija jāsāk mācīties piecgadīgo apmācības grupā, bet meitene skolā netika laista. Aizbildinājums – naudas trūkums, kaut arī pagasts izmaksāja bērniem pabalstu, mācības sākot. 18. augustā I. Fakss un S. Pavāre tika aicināti uz vecāku sapulci, bet neieradās.
Šī gada 26. janvārī piedzima ceturtais bērns. Arī viņu audzinot, vecāki nav sapratuši, ka nepieciešama regulāra ģimenes ārsta uzraudzība un aprūpe, mīlestība.
Pēc tiesas sēdes ir pagājis mēnesis, bet I. Fakss un S. Pavāre nav izrādījuši interesi, lai viņiem atjaunotu aprūpes tiesības. Tiesas spriedums ir, bet kad bērni atgriezīsies ģimenē? Vecāki nesteidzas, kaut gan tiesā apgalvoja, ka ir gatavi bērnus vest mājās tūlīt.
Pagasta pašvaldības darbiniekiem tiek pārmests, ka šai ģimenei netiek sniegta palīdzība, bet viņi gaida tikai naudu. Tas, ka sociālā darbiniece bērnus vadāja pie ārstiem un mudināja arī viņus to darīt, tika uzskatīts par apgrūtinājumu. Tiesas laikā abi vecāki vairākkārt nonāca pretrunās – sūdzējās, ka viņiem netiek palīdzēts, tajā pašā laikā tiesnesim apgalvoja, ka viņiem nekā netrūkst, ir labi pārtikuši, ir dārzs un nav problēmu četrus bērnus nodrošināt ar iztiku un apģērbu.
Sāp sirds par to, ka bērniem būs jāatgriežas mājās, kur vecāki nepazīst bērnus, bērni vecākus.
Izjusta bezspēcība, šo problēmu risinot. Vienīgā cerība – īpašo uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariātā izveidota darba grupa, kas gatavo grozījumus Bērnu tiesību aizsardzības likumā. Paredzēts bargāks sods vecākiem, kuri atstāj bez uzraudzības bērnus līdz septiņu gadu vecumam.
