«Paradīzes koks» ziemas saulgriežos ir neaizstājams.
“Paradīzes koks” ziemas saulgriežos ir neaizstājams
Eglīte ir ieņēmusi stabilu vietu Ziemassvētku rotu vidū. Baušķeniece Zita Veržune spriež, ka mežā cirsta skaistule vēl ilgi būs saulgriežu centrālais notikums.
“Gribas šajos svētkos eglīti noglāstīt,” teic Zita. Mēģinājumi to aizstāt ar plastmasas koku, visticamāk, neiedzīvosies. Mežā cirstas egles vietu neieņems arī Adventes vainags, egles vai priežu zari, podā vai pie mājas iestādītas skaistules, jo iešana pēc eglītes un tās pušķošana ir īpašs rituāls. Sevišķi nozīmīgs tas ir bērniem. Kad jaunākā atvase bijusi maza, eglīte Veržunu māju greznojusi līdz pat februāra beigām.
Modē dabiskums
Zita stāsta, ka viņas ģimenē pieaugušie nemaz netiek laisti pie eglītes pušķošanas. Tas ir meitu Mārītes un Sandras darbiņš. Vecākā māsa mācās 11. klasē, bet jaunākā – sestajā. Sandra kopā ar audžutēvu ik gadu dodas uz Svitenes mežiem pēc eglītes. Meitas to grezno ar pašdarinātiem dekoriem. Ja veikalu plauktos parādās kāds īpašs rotājums, tas tiek nopirkts.
Zita ievērojusi, ka eglītes rotāšanas paražas tagad ir mainījušās, nu modē dabiskums. Viņai patīk atturīgi pušķota egle. Z. Veržunes bērnībā egle bijusi ļoti krāšņa – košām mantiņām, lampiņām, eņģeļu matiņiem, konfektēm, svecītēm rotāta.
Lai māja smaržo!
Īslīciete Solvita Komkova, kurai aug dēliņš Endijs, pamanījusi, ka mūsdienās eglīšu rotājumi ir daudz greznāki un izturīgāki nekā viņas bērnībā. Solvita teic, ka dekoru klāsts veikalos ir plašs, tāpēc nekas vairs netiek meistarots pašu rokām. Viņa gan, maza būdama, darinājusi, piemēram, virtenes no kreppapīra. Solvita atceras, kā bērnībā kopā ar tēvu visi devušies pēc egles. Tagad to atved vecāki.
Solvita priecājas, ka svētkos istabas smaržo pēc egles, un neraizējas, ka tai birst skujas. Lai kociņš ilgāk priecētu mājinieku acis, tas tiek ievietots glīti apslēptā ūdens traukā. S. Komkovas vīram labāk patikusi mākslīga eglīte, ko bijis iespējams vienkārši salikt un izjaukt. Tomēr arī tad vecāki iedevuši vismaz egles zariņu. Galavārds tās pušķošanā pieder dēliņam. Viņaprāt, eglītē obligāti jābūt lampiņām.
Galotni mūsdienās nerotā
Vecsauliešu Kuļikausku ģimene katru gadu 23. decembrī visi kopā brien pa sniegu pēc eglītes, diemžēl šogad jāiztiek bez baltā brīnuma. Nolūkotā skaistule tiek rotāta nākamajā dienā.
Galvenie noteicēji šajā nodarbē ir dēli Jānis un Emīls. Viņi to paveic kopā ar māmiņu. Šogad puikām ir īpašs prieks pušķot egli, jo par to sajūsmināsies mazā māsiņa Klēra, kurai šie ir pirmie Ziemassvētki. Parasti eglīte ir krāšņa un mirdzoša, dekori tiek glabāti gads no gada, stāsta tētis Uģis. Viņa jaunībā bijis svarīgi izdaiļot arī egles galotni, savukārt mūsdienās to nerotā.
***
Uzziņai
Kāpēc Ziemassvētkos rotā eglītes?
– Daži pētnieki spriež, ka tam pamatā ir ticējums, ka to asās skujas aizbaida raganas un ļaunos garus. Citi secinājuši, ka ar āboliem un riekstiem rotāta eglīte atgādina “paradīzes koku”.
– Par tradīcijas izcelšanās vietu uzskata Strasbūru, kur 1605. gadā namu logos bijušas izstādītas greznas eglītes. Zarus rotāja papīra puķes, kliņģeri, āboli. Pēc diviem gadsimtiem – 19. gadu simtenī – vācu emigranti tradīciju ieviesa Amerikā. Vēlāk pilsētu laukumos sāka uzstādīt lielas egles, ap kurām pulcējās pilsētnieki.
– Latviešu mājās eglītes pušķošanas tradīcija, kas tika noskatīta muižās, ieviesās 19. gadsimtā. No tematiskās “Ziemassvētku avīzes”
