Vasara ir laiks, kad pie dabas gribas būt ne tikai Līgo vakarā, bet arī pārējā laikā. Pagājušā gadsimta 20. – 30. gados viena no populārākajām ļaužu izklaidēm brīvā dabā vasarā bija zaļumballes.
Ik nedēļas nogali
Afišas uz kokiem un telefona stabiem vai pagastu centros laiku pa laikam aicināja uz lustīgām zaļumballēm ar zirgu un velosipēdu uzraudzību, ar bufeti un atspirdzinošiem dzērieniem. Atlika vien saposties, ņemt naudiņu ieejas biļetei (no Ls 0,50 līdz 2) un doties nakts izklaidē brīvā dabā. Balts krekls, kaklasaite vai apsiets lakatiņš, krekla apkaklīte sacelta stāvus, melnas bikses un viksētas kurpes vai zābaki, matos ieziests breolīns, un puisis var doties ballēties. Meitas parasti tērpās baltās vai puķainās blūzēs, brunčos, zīda zeķēs un kurpēs. Zaļumballes stilam piederēja arī pūderēta un «nošmiņķota» seja.
«Rau, ganu meita iet uz balli ar cepuri un zīda šalli,
Bet ganu puisis melnā frakā daudz smēķē, jo latu diezgan makā.
Grezni tērptas saimniekmeitas nes zīda blūzes, samta kleitas,
Bet saimniekdēli brauc bez bēdas uz taksīša vai vellapēdas.»
Zaļumballes parasti notika nedēļu nogalēs saistībā ar kādiem svētkiem, sākot no maija līdz septembrim, un ar tām parasti noslēdzās visas dienas garumā notikušie cita veida pasākumi – sporta sacensības, koncerti, tematiskie priekšlasījumi un teātra izrādes.
Pārāk bieža zaļumbaļļu apmeklēšana laikrakstā «Bauskas Vēstnesis» tika kritizēta kā nevajadzīga izšķērdība, dažs labs puisis, ejot pa ballēm, lielas naudas summas notērē dzerot un pīpojot, bet meitas, bieži apmeklējot balles, nevajadzīgi izdod savus latiņus par pūderiem, šmiņķiem, bantītēm un citiem niekiem.
Divdesmito gadu beigās Latvijā bija mēģinājumi noteikt zaļumballes apmeklētāju vecuma cenzu no 16 gadu vecuma. Taču attiecīgs likums tā arī netika pieņemts, un zaļumballes organizētāji pēc apmeklētāju izskata noteica lustēties gribētāju vecumu.
Noturīgas tradīcijas
Pasākumiem Bauskā piemērota vieta bija pilsdrupas, bet pagastos – bijušo muižu parki, upju līču pļavas vai, piemēram, Mežotnē, senču pilskalns. Dažādas organizācijas un biedrības, kas regulāri piedāvāja pasākumus ar zaļumballēm, 20. gadu nogalē un 30. gados pat bija izveidojušas tradīcijas.
Tā, piemēram, Bauskas novada zemnieku apvienība katru gadu maija sākumā Bauskā ar dievkalpojumu baznīcā, koncertu vai teātra izrādi un pēc tam sekojošu zaļumballi pilsdārzā ievadīja sējas laiku. Ik gadu jūnijā aizsargi, mazpulcēni un skauti rīkoja kopīgus sporta svētkus ar zaļumballēm. Jūlija sākumā gan Bauskā, gan pagastos notika Aizsargu svētki ar plašu programmu un zaļumballēm, bet jūlijā, augustā vai septembra sākumā, kā kuru gadu, Puķu balles ar ziedu un meiju greznojumiem dažādās vietās rīkoja ugunsdzēsēji.
Par vēl vienu noturīgu tradīciju 30. gados izveidojās Bauskas aviācijas kluba rīkotie Aviācijas svētki, kas parasti bija plaši apmeklēts pasākums ar daudzveidīgu programmu un paraugdemonstrējumiem. Piemēram, 1937. gada 13. augustā laikraksts «Bauskas Vēstnesis» ziņoja par togad 15. augustā paredzētajiem Aviācijas svētkiem ar populārā tāllidotāja Herberta Cukura piedalīšanos, aviācijas paraugdemonstrējumiem un zaļumballi pilskalnā «pie nepārtrauktas deju mūzikas».
Stiprāks mēriņš un «plūkšanās»
Tie bija tikai daži no daudzajiem 20. – 30. gadu pasākumiem, kas noslēdzās ar zaļumballēm. Tās parasti ilga visu nakti līdz rīta gaismai, bet īstā jautrība un danči sākās tad, kad iestājās tumsa un kāds stiprāks mēriņš bija «ņemts uz krūts». Deju mūziku zaļumballēs parasti nodrošināja pūtēju orķestra muzikanti, kādi darbojās vairākās aizsargu nodaļās un ugunsdzēsēju biedrībās. Reizēm zaļumballēs pārmaiņus spēlēja divi orķestri.
Notikušos pasākumus pēc tam bieži vien atreferēja tā laika prese, kur var izlasīt, piemēram, par to, ka reibinošus dzērienus zaļumballēs patērēja ne tika apmeklētāji, bet arī muzikanti, tādēļ mūzika uz balles beigām kļuvusi gurdenāka un nesakarīgāka. Savukārt dancotāji, kas sākumā sparīgi griezuši valšus un polkas, balles beigās vairs tikai šīberējuši, šķībi soļojuši un griezušies piedauzīgos apkampienos.
Atļaujas pasākumiem un zaļumballēm izsniedza policija. Kārtībnieki balles laikā uzraudzīja arī vispārējo kārtību. Taču reizēm tas nelīdzēja, jo laiku pa laikam presē var lasīt, ka zaļumballēs izcēlusies «plūkšanās» jeb kautiņš. Šāda «plūkšanās», kur darbā laisti pat naži un pudeles, 1928. gada pēdējā jūlija svētdienā, piemēram, bija izcēlusies zaļumballē Vecsaules parkā.
Bez policijas atļaujas
Laikrakstā «Bauskas Vēstnesis» 20. – 30. gados laiku pa laikam var lasīt arī to, ka policijas kārtībnieki pārtraukuši «kaktu balles» jeb zaļumballes, kas sarīkotas bez policijas izsniegtas atļaujas. Par šādas balles rīkošanu vainīgie saņēmuši naudas sodu. Piemēram, 1938. gada augustā par «kaktu dailes» balli Pograničas muižas parkā laikrakstā «Bauskas Vēstnesis» varam lasīt šādu ziņu: «Vietējie džentelmeņi Pograničā sarīkojuši kaktu balli ar «brīnišķām skaņām». Balle bijusi kupli apmeklēta, bet to pārtrauca policistu negaidīta ierašanās, un balles programma palika neizpildīta, bet organizētājiem cerētās peļņas vietā draud naudas sodi.»
