Kāda lauku sieviete nevar doties uz obligātajām nieru dialīzes procedūrām Rīgā, jo jāpieskata meitas bērniņi. Vecmāmiņai pašai vēl tikai 50 gadu, taču šīs papildu rūpes un nevaļa apdraud ne tikai viņas veselību, bet arī dzīvību.
Kāda lauku sieviete nevar doties uz obligātajām nieru dialīzes procedūrām Rīgā, jo jāpieskata meitas bērniņi. Vecmāmiņai pašai vēl tikai 50 gadu, taču šīs papildu rūpes un nevaļa apdraud ne tikai viņas veselību, bet arī dzīvību. Meita jau otro gadu strādā Īrijā, tur auklē svešas ģimenes bērnus, kamēr pati savējos neredz… Izklausās traki.
Par Īrijā nopelnīto naudu vecmāmiņa un bērni Latvijā tiek uzturēti. Pašu mājās pie tādas peļņas netikt. Nabadzība. Un kam mēle ceļas te ko pārmest? Diemžēl nabadzība degradē cilvēkus arī morāli. Nezinu, vai mazie mammai vēlāk nepārmetīs, ka vecmāmiņai viņas dēļ bija jācieš, ka savām atvasēm domātais mīļums tika dāļāts svešiem bērniem. Es nezinu, vai mazie nepārmestu, ja māmiņa nebūtu izmantojusi iespēju tālumā pelnīt iztiku, ja bērniem tiešām trūktu naudas pat ēdienam.
Kā ir pareizāk un labāk, no malas nepateiks neviens. Zinu, ka mana karstākā vēlēšanās šim gadam un nākamajiem ir – lai katrs, labi strādājot, pārticību varētu nopelnīt tepat Latvijā. Lai naudas dēļ nav jāpamet savus tuvos un mīļos. Kaut svešas zemes mēs skatītu un apmeklētu redzesloka paplašināšanas alkās, nevis nabadzības dzīti. To es novēlu mūsu lasītājiem, ikvienam Latvijā.
