Mūsu valstī un pasaulē no Rītiņu dzimtas pats populārākais droši vien ir Hermīnes un Genrika jaunākais dēls Mārtiņš. Hermīne ir panemuniete, Genriks – Latgales dēls, kopā viņus savedusi Bauska.
Mūsu valstī un pasaulē no Rītiņu dzimtas pats populārākais droši vien ir Hermīnes un Genrika jaunākais dēls Mārtiņš. Hermīne ir panemuniete, Genriks – Latgales dēls, kopā viņus savedusi Bauska.
Staltajam kaprālim Genrikam Rītiņam, tolaik robežsargam uz Lietuvas robežas Īslīces pagasta Stāģeļos, sirdī bija iekritusi Zemgales meitene Hermīne. Pēc kāzām 1940. gada 14. februārī viņai, robežsarga sievai, sākusies pavisam citāda dzīve. Par to un trimdas gadiem viņa uzrakstījusi atmiņas, vēlēdamās ar aculiecinieces tiesībām pastāstīt par pieredzēto tai Latvijas audzei, kuras jaunība pagājusi svešumā, un arī tiem, kuri “uzauguši, komunisma mācības piesātināti”.
HERMĪNE RĪTIŅA:
Stāstīšu par pēdējo brīvības nakti, par to vēstures posmu, kas mūsdienu politiķiem un vēsturniekiem ir strīdus jautājums. Par to, cik patiess ir kāda politiķa teiciens: “Kaut jūs būtu cīnījušies nedēļu, dienu, kaut būtu tikai viens šāviens raidīts, mēs varētu teikt – jā, viņi okupēja mūsu valsti. Bet tā nenotika.”
Manam tikko iepazītajam tautu dēlam nāca pavēle pārcelties uz Krievijas robežu – 3. Abrenes robežsargu bataljona 3. rotā Abrenes apriņķa Upmalas pagasta Radovā. Dzīvokli vīrs bija sarunājis tuvākajā saimniecībā. Gandrīz visi zemnieki tajā pierobežā bija krievi, arī mūsu saimnieki. Latvieši bija skolotāji, pagasta valdes darbinieki un, protams, robežsargi.
Pie Radovas bija robežupīte Rītupe. Pāri, cik vien tālu acs varēja saredzēt, pletās neapdzīvots klajums. Astoņus metrus platu uzartu robežjoslu naktīs vienmēr uzecēja, lai redzētu pārgājēju pēdas. Aiz tās – augsta žagaru sēta visgarām robežai. Sēta bija kalnā un neļāva saskatīt, kas aiz tās ielejā notiek.
Pāris mēnešu 1940. gadā dzīvojām mierīgi. Bet tad sākās uztraucošas dienas. Kaut kas rūga, gaisā bija jūtams kaut kas baismīgs. Robežsargi no augstajiem izlūktorņiem mūsu pusē vēroja apkārtni. Ar tālskatiem varēja redzēt līdz 25 kilometrus tālajai Ostrovai. Ceļš bija kā mākonī tīts. Milzu līču loču kustība kā pelēka čūska virzījās uz mūsu pusi. Tas turpinājās vairākas nedēļas. Tā bija lielās Padomju Savienības armija. Robežsargi bija satraukti. Maija otrajā pusē izdeva rīkojumu – robežsargu ģimenes evakuēt, pārcelt uz zemes iekšieni.
Vīrs nespēja mani pierunāt pārcelties pie vecākiem Zemgalē. Palika arī rotas komandiera kapteiņa K. Holandera dzīvesbiedre. Pārgāju dzīvot pie viņas. Traģiskie notikumi 15. jūnija naktī 1. rotas 2. sardzē Masļenkos radīja baisu situāciju – vai nākamajā naktī nebūs uzbrukums arī mūsu rotai. Esot gaidījuši mūsu robežsargu uzbrukumu. Dzīvojām briesmās, nezinājām, vai mums atausīs nākamā diena.
Pienāca 16. jūnija nakts ar robežsargu brigādes komandiera ģenerāļa Ludviga Bolšteina ziņojumu par valdības pavēli ielaist pāri robežai krievu armiju. Bija lūgums brīdinājums: neizraisīt nekādus incidentus, nekādas sadursmes. Vēl tagad atceros mūsu jaunos robežsargus, kuri dzirdēja šo ziņojumu. Dziļā nopietnībā rotas komandieris teica: nav mūsu spēkos ko grozīt, nav arī mūsu spēkos cīnīties. Izmisumā raudājām, niknumā un sāpēs puiši sita galvu pret sienu. Sapratām, cik niecīgi un mazi esam, bruņoti ar dažām patšautenēm un dažām rokasgranātām.
17. jūnija rītā pulksten sešos robeža bija jāatver ienaidnieka armijai. Un tad viņi nāca – armijas vienības, tanki – viss neskaitāmā daudzumā. Mūsu valdība esot izbraukusi viņus sagaidīt. Nebija neviena no valdības, tikai mūsu robežsargi drūmām kā bez dzīvības sejām savās tīrajās drēbēs, bez ieročiem. Ienaidnieka vienības virzījās uz valsts iekšieni, daļa sāka celt teltis, kur apmetās mums par brīdinājumu.
Armijas daļa bija mierīga, nekādi starpgadījumi neizcēlās. Vīrs, Latgales cilvēks, agrā bērnībā pirms Pirmā pasaules kara bēgļu gaitas pavadījis Krievijā, labi runāja krieviski un dažreiz pildīja tulka pienākumus. Reiz viņš bija bezgala uztraucies. Kāds krievu virsnieks viņu uzaicinājis pie sevis. Pie vodkas glāzes raisījušās arī politiska satura sarunas. Krievu virsnieki slavējuši mūsu zemi, cilvēkus, mūsu bagātības. Bet… ja kaut viens šāviens būtu atskanējis no mūsu puses, viņiem ienākot, pildītu pavēli mūs noslaucīt no zemes virsas. Par tās pavēles esamību nešaubījāmies, jo bijām redzējuši milzīgu pārspēku, manevrus. Savas dzīves laikā vīrs nekad nekritizēja tālaika valdības rīcību vai tās pavēles. Izraisot cīņu, mūsu tauta būtu iznīcināta līdz pēdējam cilvēkam.
Robežu pamazām likvidēja. Vīru 1. septembrī pārcēla uz Igaunijas robežu. Radovā pēdējos robežsargus atlaida 1940. gada oktobrī. Kapteinis K. Holanders esot atrasts Valkas apkārtnē. Spīdzināts, izgriezta mēle, nogriezti dzimumorgāni, galvā sadzītas sešu collu naglas. Tā tas dzirdēts no mutes mutē. Kad 2. bataljona 2. rotas kapteinis M. Kupfers izmaksājis pēdējās algas, kantorī viņu jau gaidījuši divi komisāri… Ģenerālis Bolšteins nošāvās, aizsteigdamies priekšā saviem spīdzinātājiem. Nav patiesība, ka visus apšāva, apraka masu kapos. Nē – citu pēc cita, pamazām. Pēdējos aizsūtīja moku ceļā naktī no 13. uz 14. jūniju.
Cik tagad ir to, kuri visu to pārdzīvoja? Kas atceras drausmīgo vardarbību, iznīcinot nevainīgus cilvēkus Baigajā gadā un vēl pēc tam? Kas mācīs mūsu bērnu bērniem šo asiņainās vēstures posmu?
Ja būtu iznīcināta visa tauta, kas atgādinātu brīvās pasaules tautām par notikušo? Nebūtu, kas liecinātu, nebūtu latviešu tautas pie Baltijas jūras. Nebūtu… ja būtu atskanējis kaut viens šāviens.
