Aprīļa vidū noslēdzās eseju konkurss 7. klašu skolēniem «Svētki manai dvēselei». «Bauskas Dzīve» publicē labāko darbu fragmentus. Šoreiz piedāvājam EGITAS KRASTIŅAS eseju.
Aprīļa vidū noslēdzās eseju konkurss 7. klašu skolēniem «Svētki manai dvēselei». «Bauskas Dzīve» publicē labāko darbu fragmentus. Šoreiz piedāvājam EGITAS KRASTIŅAS eseju.
Pietiek ar vienu glāstu, lai ienāktu svētki manā dvēselē, pietiek ar mīļu smaidu, lai piepildītos sapnis. Ja īstenojas sapnis, mostas sapņu pils…
Jau agrā bērnībā mazulis ceļ savu sapņu pili. Viņš priecājas par pirmo uzplaukušo ziediņu, par taurenīti, par pirmo sniegu, kas apklāj zemi. Māmiņas un tēta mīlestība atgādina baltas sniega pārslas, jo tā padara gaišu ikviena mazuļa sirsniņu. Bērnībā cilvēks iepazīst smaidu, smieklus, prieku, arī skumjas un bēdas. Un tomēr… Ja mūsu dzīvē nebūtu «melno sniegpārsliņu», vai mēs zinātu, kas ir īsta LAIME? Tieši tās mūs iemāca dzīvot.
Manas dvēseles svētki ir tad, kad sirds gavilē. Tas var notikt Ziemassvētkos, Lieldienās, jebkurā dienā, kad mani vismīļākie – mana ģimene – ir līdzās. Šie kopābūšanas svētki vislabāk satuvina ģimeni. Šādos brīžos man šķiet – mīlestības gaisma ir pielējusi manas dvēseles tumšākos nostūrus. Ir sajūta, ka manī plosās visus aptveroša mīlestības jūra. Gribot negribot sejā iezogas neviltots smaids…
SMAIDS ir liela vērtība, to nevar ne nopirkt, ne atņemt, ne uzdāvināt. Smaidošs cilvēks ir kā silts saules stars aukstā ziemas rītā, viņš silda – varbūt! – ar savu vienīgo bagātību, un tā ir vērtīgāka pat par saules zeltu. Ja man nāk pretī smaidošs cilvēks, ir svētki. Skumji gan, ka tik reti uz ielas redzu pozitīvi noskaņotus, smaidošus cilvēkus, kam gribas uzsmaidīt pretī.
Tomēr visdārgākā cilvēka īpašība ir NESAVTĪBA. Tāds cilvēks spēj dāvāt prieku citiem, neko neprasot pretī. Viņš ir kā saules stars drūmā ziemas vakarā. Māmiņa un tētis ir tie, kas savam mazulim nesavtīgi dāvā vistrauslāko dārgumu – dzīvību. Viņi rūpējas par savu atvasi, sevi nežēlodami.
Ne vienmēr mēs protam par šo dāvanu pateikties. Patīkami, ka kopā ar mani ir īsti draugi – tādi, kas palīdz, uzjautrina, atbalsta, kad vien tas nepieciešams. Es vēlos, lai mūsu dzīve būtu kā pasaka – laimīga.
Domāju, ka manā dvēselē nav īpaši daudz «melno sniegpārsliņu», drīzāk – kāda saujiņa pelēcīgu, gadu laikā sastāvējušos. Mana dvēsele smej, kad «pelēkās pārslas» apklāj jauna, mīksta, balta sniega sega. Manas dvēseles pavasarī es plaukstu līdzīgi kā skaists zieds pēc ilga, nomācoša ziemas miega. Tā ir kā spēle. Tā mani vilina kā konfekte mazu bērnu, un es šai kārdinošajai smaržai nespēju atteikt. Es esmu ievilināta smaržu labirintā, no kura nevaru un negribu atrast izeju.
Smarža ap mani apvijas kā čūska, un es jūtu – tā kļūst tik maiga un salda kā vecmāmiņas cepto pīrādziņu smarža. Tā mani atspirdzina kā lietus auga saknes, kā saule mazu ziedu, kurš nespēj izplaukt. Es jūtu – mana sirds sāk pukstēt straujāk, kājas grib diet. Manā dvēselē iestājušies svētki! No šīs smaržu pasaules es negribētu aiziet, bet…
Atmostos vasarā un izdzirdu burvīgas putnu gaviles, tās paceļ mani gaisā un aiznes tālu, padebešos. Cik jauki ir būt brīvai, bezrūpīgi lidināties augstu gaisā kopā ar putniem un to dziesmām!
Es sajūtu savādu smaržu. Ir rudens, kurš apsedz maigos ziedus un izkrāso manu dvēseli visās varavīksnes krāsās. Tā atdzīvojas. Es saprotu – dzīve ir mācījusies no rudens manā dvēselē, jo ir tikpat krāsaina un dažāda. Rodas izjūta, ka dzīve ir pavisam pārvērtusies, kļuvusi krāsaināka, plašāka. Lai gan puķu smarža bija vilinoša, šīs krāsu gammas manā dvēselē rada otru dzīvību. Pēc dažiem apbrīnas mirkļiem es jau esmu aizmirsusies un lidinos ar krāsaino lapu virpuli augstu, augstu padebešos.
Vēlos, lai šos dvēseles mēnešus justu ne tikai es, bet arī visi pārējie cilvēki. Kaut visi varētu pacelties tik augstu padebešos, lai atbrīvotos no ikdienas smagās nastas un uz brīdi aizmirstos savā sapņu pasaulē. Tad mana dvēsele gavilētu – būtu svētki.
E. KRASTIŅA, Bauskas pilsētas pamatskolas audzēkne
