Bauskas 1. vidusskola šopavasar kļūs par 214 bērniem nabadzīgāka, jo pienācis eksāmenu un izlaiduma laiks.
Bauskas 1. vidusskola šopavasar kļūs par 214 bērniem nabadzīgāka, jo pienācis eksāmenu un izlaiduma laiks. 214 personības – jaunas, skaistas, spilgtas, zinošas, sirsnīgas, nebēdnīgas, rūpju, savas nevarēšanas un pašpārliecinātības pārņemtas – izies lielajā dzīvē.
Vieni dosies studiju gaitās, citi šovasar atradīs pirmo darbavietu, bet daudzi jau rudenī atkal vērs savas tik pierastās mācību iestādes durvis nu jau kā vidusskolēni. Astoņas klases audzinātājas izsaka pārdomas par saviem audzēkņiem, par kopā pavadītiem trim vai pieciem gadiem. Tie bijuši dažādi – raibi, bagāti un interesanti. Skaistais kopā pavadītais laiks aizskrējis vēja spārniem.
Mūsu skaitlis ir trīs
Anita Vallenčuka, 12.a klases audzinātāja: “Sākumā šķita, ka būs ļoti problemātiski viņus satuvināt, jo audzēkņi 10. klasē ieradās no sešām dažādām skolām. Taču drīz mēs atklājām savu maģisko skaitli trīs.
Vidusskolā sākām mācīties 2003. gadā, kopā esam trīs gadus, klasē esam 33 audzēkņi. Un tad mēs noticējām sev, tāpēc arī visi 33 esam nonākuši līdz gala pārbaudījumiem.
Mani skolēni ļoti daudz piedalījušies mācību olimpiādēs, sasnieguši lieliskus rezultātus. Zinu, ka visi grib turpināt izglītoties augstskolās, un ticu – visi arī tajās iestāsies. Un pēc pieciem, piecpadsmit un noteikti arī 50 gadiem viņi ar prieku nāks ciemos uz savu skolu kā uz vietu, kur sākušas veidoties viņu spilgtās personības.”
Vairāk nekā skolēni
Ina Spēkmane, 12.b klases audzinātāja: “Pirmo reizi man audzināšanā ir divpadsmitie, tāpēc 17. jūniju, mūsu izlaiduma dienu, gaidu, dažādu emociju pārņemta. Manī ir bēdīgi priecīgas un priecīgi bēdīgas izjūtas. Varbūt esmu bijusi viņiem nedaudz netradicionāla, neprofesionāla audzinātāja, taču 25 pedagoģiskā darba gados manī izveidojusies pārliecība, ka jauniešiem vajag uzticēties. Prieks, ka mana uzticēšanās savai audzināmajai klasei ir attaisnojusies.
No visiem 100 skolēniem, kuriem mācu svešvalodu, mani divpadsmitie man tomēr ir vairāk nekā skolēni. Viņi man ir tā kā pašas bērni.
Viņi ir mani nākamie mākslinieki, aktrises, režisori, tulki, politiķi, iespējams, premjerministrs, kāds arī skolas direktors vai direktore.”
“Mans bišu spiets”
Aija Vanaga, 12.c klases audzinātāja: “Man savos puišos un meitenēs patīk mīļums un neliekuļotība. Ja viņi ir dusmīgi, tad pa īstam, ja mīļi, tad arī bezgala, no sirds un pa īstam. Tās bija lietas, ko es pati atkal centos iemācīties no saviem skolēniem.
10. klasē man viņi bija kā bišu spiets – staigāja apkārt visi kopā, vienmēr turējās bariņā. Tagad no stropa viņi lidos prom kā kārtīgi trani (manējiem piemīt humora izjūta, tāpēc par šādu salīdzinājumu viņi neapvainosies). Nu viņiem būs jācīnās par savu eksistenci, un viņi to noteikti spēs.
Es ticu, ka nākotnē viņi būs ļoti labi vecāki saviem bērniem. Esmu centusies saviem skolēniem iestāstīt, ka bērniem patīk gudri vecāki. Lai ceļā dodoties, viņiem ir prātā galvenā bagāža – māte, tēvs, mājas un Paulu Koelju vārdi “Baidoties krist, mēs pārstājam augt. Baidoties raudāt, mēs pārstājam smieties”.”
Lai neieslīgst rutīnā
Alda Baranova, 12.d klases audzinātāja: “Mana klase ir nedaudz citādāka, tajā mācās 17 puiši un sešas meitenes. Varbūt tāpēc mums izdevies mazāk vērpt sievišķīgas intrigas, esam vienotāki un draudzīgāki. Mūsu līderi ir spilgtas personības, katrs saglabājis draudzīgumu, sapratni un mīļumu. Lai arī dažreiz kādam pietrūcis uzņēmības, varbūt arī veiksmes, tomēr skola visiem ir devusi iespēju sagatavoties tālākām studijām vai arī krietnai darba dzīvei.
Trijos gados izveidojies jauks kolektīvs, un mani šajās dienās pārņem skumjas, ka jāšķiras. Šķiet, ko tik mēs visi vēl varētu kopā sadarīt.
Vēlu, lai katrs no viņiem izraugās specialitāti, kas piepilda ne tikai maku, bet arī dvēseli. Darba rutīnā noslīkt – to es nevienam nevēlu.”
Jāaug lieliem un stipriem
Jevgēnija Dubaņēviča, 9.a klases audzinātāja: “Maniem audzēkņiem vēl ir jāaug par lieliem un stipriem cilvēkiem. Viņiem tas arī izdosies, jo visi kopā cenšamies īstenot savu devīzi: “Es esmu pats gudrākais, stiprākais un jaukākais.” Eksāmenu laiks manējiem nav viegls.”
“Daudzi tā pa īstam tikai tagad sāk saprast, ka šis nav kārtējais kontroldarbs, kuru pēc tam varēs nākt un izlabot. Šķiet, es un vecāki dažreiz uztraucamies vairāk nekā paši bērni. Esmu ļoti daudz sazinājusies ar audzēkņu vecākiem. Ir gandarījums, ka mums kopā izdevies panākt, ka visi 29 nonākuši līdz eksāmenu sesijai. Tas nebija viegli, tāpēc prieks ir jo īpašs.
Gribu izteikt vēlējumu vecākiem: nekad nepazaudējiet saikni ar saviem bērniem! Lai ko viņi darītu, esiet viņiem pieejami, saprotoši, uzklausīt un atbalstīt spējīgi,” tā Jevgēnija Dubaņēviča.
“Esmu viņus iemīlējusi”
Janīna Leja, 9.b klases audzinātāja: “Eksāmeni un ieskaites manējiem ir lielisks sevis apliecinājuma laiks. Jūtu viņos satraukumu par pārbaudes darbiem un prieku par gaidāmo izlaidumu. Skolēni ir strādājuši atbilstīgi spējām, lai gan jūtu – daudziem ir potenciāls vēl labākam mācību darbam.
Skolēni nebaidās sev izvirzīt augstas prasības, bet pēc tam arī pieliek maksimāli daudz pūļu, lai tās īstenotu. Viņi visi ir potenciāli vidusskolēni, un tikai no katra paša atkarīgs, kā veiksies turpmākajās mācību gaitās.
Pusaudžu vecums – tas ir īpatnību kopums, no kura spēj izlēkt arī kaut kas negaidīts. Dažbrīd šķiet, viņi paši ir apmulsuši no izdarītā. Man šī ir pirmā klase, kuru audzinu no 5. līdz 9. klasei. Manu acu priekšā bērni ir izauguši, man pie sirds ķērušies viņu nedarbi, neveiksmes, esmu patiesi priecājusies par katra panākumiem. Esmu viņus iemīlējusi vairāk nekā citus audzēkņus.”
Lai nesamaļ dzirnakmeņi
Anita Borinta, 9.c klases audzinātāja: “Manējie – sarežģītu raksturu īpašnieki, taču visi ir labi cilvēki. Varbūt nedaudz nedroši par sevi, tomēr no skolas viņi dosies projām ar manis doto atziņu – katram no mums ir vieta šajā pasaulē. Viņi mani patīkami pārsteidza pēdējā zvana dienā – visi tādi saposušies, padomājuši par neparastām izdarībām. Tagad eksāmenu – pirmā lielā pārbaudījuma – laiks. Šī nu ir tā sevis apliecinājuma iespēja. Dažs tikai tagad sāk saprast, ko nozīmē dzīvot. Labi, ka vismaz tagad.
Mans vēlējums saviem audzēkņiem būtu – lai viņus nesamaļ dzīves dzirnakmeņi tik ļoti, ka viņi kļūst ļauni uz visu pasauli.”
Ģimenē ieaudzināta uzņēmība
Lilita Krastiņa, 9.d klases audzinātāja: “Kopā ar viņiem esmu no 5. klases. Sekmju ziņā šī ir stipra klase, skolēni iemācījušies veidot saskarsmi ar skolotājiem, nav kašķīgi, ir saliedēti un draudzīgi. Īpaši tas jūtams tagad, eksāmenu laikā, kad mums izveidojusies devīze: “Da visi savējie.” Visi skolēni izteikuši vēlēšanos turpināt izglītošanos, ir mērķtiecīgi un uzņēmīgi. Zināšanu pamats viņiem ir pietiekams, tāpēc esmu diezgan droša, ka visiem pēc trim gadiem atkal būs skaists izlaidums.
Īpašu paldies vēlos teikt vecākiem. Ir ļoti jūtams, ka ģimenē bērniem ir iemācīta labestība un uzņēmība. Skolēni arvien ir atvērti jaunām interesēm. Pēdējā gadā vairāki jaunieši iesaistījās debašu kustībā. Uzreiz jūtams, ka viņi kļuvuši atraisītāki, drošāki un pārliecinātāki.
