Pagājušo sestdienu nolēmu veltīt Ziemassvētku noskaņas meklējumiem.
Pagājušo sestdienu nolēmu veltīt Ziemassvētku noskaņas meklējumiem. Devos uz Vecrīgas izstāžu zālēm, jo svētku tuvumu ir grūti “notvert” pilsētas ielās un tirdziņu trokšņainajā burzmā.
Jautrās piparkūkas
Mākslinieku savienības izstāžu zāles reklāmas stends Daugavmalā vilina ar lakonisku uzrakstu “Piparkūkas”. Par jauno ekspozīciju iepriekš neko nebiju lasījusi, tādēļ nodomāju, ka mākslinieki piedāvās no dažādiem materiāliem darinātas piparkūciņas. Kādēļ arī es nevarētu gūt jaunu ierosmi? Kad ieraudzīju autora uzvārdu, un tas bija dizainers Holgers Elers, piepeši atskārtu, ka manas prognozes ir pilnīgi aplamas. Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzējs H. Elers mani, tāpat kā daudzus līdzīgus tautisku simbolu meklētājus, ir gluži vienkārši izjokojis. Tāpēc ļāvos jautrībai un pat nemēģināju apvainoties par provokāciju.
Izstādes nosaukums pilnībā atbilst tās saturam, jo dizainers piedāvā skārda piparkūku formas – savā ziņā pat līdzīgas tām, ko bērnībā vecmāmiņa izmantoja šo kārumu cepšanai. Vienīgi objekti ir milzīgi, un formu nosaukumi arī tādi neierasti: “Cirvis”, “Loceklis”, “Pudele”. Autors rotaļājas ar pārbaudītām vērtībām un priekšstatiem, lai paplašinātu skatītāja asociatīvo lauku. Varbūt kādam tas šķiet šokējoši, bet, manuprāt, paņēmiens gana labs domāšanas stereotipu mazināšanai.
Priekšmetu dvēsele
Konventa sētā valda neierasts klusums un miers. Pagalma eglē mirguļo tūkstošiem spuldzīšu. Daži tūristi nesteidzīgi aplūko suvenīru bodīšu piedāvājumu, taču galerija “XO” ir pilnīgi tukša. Bet tieši tur es beidzot atradu savu Ziemassvētku noskaņu, veroties Imanta Vecozola gleznās, ko vieno nosaukums “Skats ikdienā”.
Mākslinieks tiek uzskatīts par nepārspējamu baltās krāsas meistaru. Daži kritiķi I. Vecozola darbiem ir devuši apzīmējumu “nesteidzīgā glezniecība”. Ieplaisājuši māla podi, apdrupušas krūkas, nobružāti krēsli – nu kas šajā “komplektā” varētu būt iemūžināšanas cienīgs? Bet ir, un kā vēl! Katrs priekšmets izstaro neparastu maigumu, radot nostalģiju pēc bērnības, jo mākslinieks ir spējis atklāt priekšmetu dvēseli un mirkļa vienreizīgumu. Visas raupjās lietas ir īstas, bet laika pieskāriens tām piešķīris īpašu siltumu. Brīnumainas ir arī I. Vecozola ainavas ar Latvijas ziemas samtaino gaismu. Kontūras ir izplūdušas, jo gaisā vibrē miljoniem neredzamu ūdens pilieniņu. “Manās gleznās ir atrodams īstais zemnieku miers,” tā autors raksturo savus darbus.
Rozes un Spānija
Agijas Sūnas galerijā Ziemassvētku mirdzums uzplaiksnī tekstilmākslinieces Edītes Vīgneres gleznotās miniatūrās. Ikvienam mākslas pazinējam tas ir pārsteigums, jo neliela formāta kompozīcijas ilgus gadus autore darinājusi savam priekam un publiski eksponējusi pirmo reizi. lzsmalcinātās miniatūras skatītājus pievelk kā magnēts.
Apmeklētāju plūsma galerijā ir nepārtraukta. Daži vēršas pie Agijas Sūnas, lai gūtu plašāku informāciju par virtuozajiem ziedu gleznojumiem, kas Edīti Vīgneri ļauj ieraudzīt gluži jaunā ampluā. Mani sajūsmina toņu kombinācijas abstraktajās miniatūrās – zelts kopā ar purpuru un balto krāsu. Tālas asociācijas atsauc atmiņā renesanses dižākā kolorista Veronēzes mirdzošās faktūras.
Ļoti pievilcīgs šķiet reālistiskā manierē gleznotais, Spānijas motīvu inspirētais cikls. Ikvienā miniatūrā ir kāda atpazīstama detaļa – vēdekļa mežģīņu fragments, flamenko dejotājas svārku maliņa, roze meitenes matos. Ar šīm detaļām pilnīgi pietiek, lai katrs radītu savu stāstu par Spāniju. Latvijas ziemas rēnajā un pelēcīgajā gaismā mums katram ir vajadzīgs kāds skaists sapnis.
