Cilvēkiem vajag vēstīt vairāk pozitīvā, sliktajām ziņām labāk līdz viņiem nenonākt. Tā izskaidrojams valsts iestādēs ieviestais nosacījums – žurnālisti drīkst sazināties tikai ar sabiedrisko attiecību speciālistiem. Nedrīkst zvanīt un vaicāt viedokli atbildīgajam darbiniekam pašam. Tādējādi tiek panākts, ka sabiedrība neiegūst visu informāciju, bet tikai atlasītus, saskaņotus pozitīvos faktus.
Piemēram, 22. janvārī Bauskas policisti uzrakstījuši 13 administratīvo pārkāpumu protokolus ceļu satiksmē, medijiem izplatītajā relīzē sīkāk izklāstīts viens gadījums. Reģiona preses sekretāres ieskatā pārējie gadījumi nav bijuši būtiski. Līdzīgi sācis strādāt arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests. Rīgas ielā Bauskā degusi māja. Relīze ziņo, cikos saņemts izsaukums, cikos darbs pabeigts, cik lielu platību liesmas nopostījušas. Vaicājot preses sekretārei detaļas, piemēram, vai šī ir tā pati ēka, kura degusi jau reizes četras, atbildes nav. Darbiniece Jelgavā, protams, tādas detaļas var nezināt. Vaicājot to Bauskas ugunsdzēsēju priekšniekam, saņemu atbildi: «Zinu, bet stāstīt nedrīkstu.»
Rodas iespaids, ka ir speciāli radītas amata vietas, lai apgrūtinātu pieeju pamatinformācijai. Līdzīgi informācijas filtri ir, piemēram, «Latvijas Pastā», «Latvijas Valsts ceļos» u. c. Valsts iestādes ne tikai liedz darbiniekiem bez atļaujas un saskaņošanas sazināties ar žurnālistiem, bet par patvaļu viņus soda. Skumji, jo sodu viņi, manuprāt, saņēmuši nepelnīti.
Atvainojos tai pastniecei, kura atļāvās bez saskaņošanas ar augstāko vadību pastāstīt, ka savulaik izvadāt avīzes ar zirgu bijis lētāk nekā tagad braukt ar nolietotu automobili pa bezceļiem. Atvainojos Bauskas ugunsdzēsējam, kuru norāja, jo viņš atļāvās izskaidrot darba specifiku. Virsnieks neesot sarunājis muļķības, sacītais atbildis patiesībai. Tātad sodīts profilakses nolūkos, lai citreiz lieki never muti vaļā. Patiesībā tas ir ceļš uz cenzūras ieviešanu.
