Franku ģimenei – Sofijai un Stasim – Gailīšu pagastā šomēnes aprit 50 kopdzīves gadu. Divi brāļi apprec māsas. Liktenīga un zīmīga viņiem bijusi jau pirmā sastapšanās.
Franku ģimenei – Sofijai un Stasim – Gailīšu pagastā šomēnes aprit 50 kopdzīves gadu.
Divi brāļi apprec māsas
Liktenīga un zīmīga viņiem bijusi jau pirmā sastapšanās. 40. gadu beigās pēc dienesta armijā Stasis no Lietuvas atbraucis apciemot precēto brāli, kurš dzīvojis Glūdas pagastā. Sagadījies tā, ka viesoties pie brāļa sievas atbraukusi viņas māsa Sofija. Tā viņi saskatījušies un 1950. gada 21. februārī ciema padomē «sarakstīti». Abi bijuši jauni, stipri, nebijušies darba.
Sofija ir Lietuvas poliete – bijusi skaista, lepna un gājusi staltu muguru. Uzaugusi netālu no Viļņas, kuplā 12 bērnu ģimenē. Viņas māte bijusi skolotāja, kura pratusi dēlus un meitas audzināt vienkārši, stingri un sirdsgudri.
Sastopoties ar Stasi Latvijā, Sofijai nodrebējusi sirds žēlumā, uzzinot, ka puisim, pavisam mazam esot, nomirusi māte. Tēvs viens uzaudzinājis četrus bērnus, no tiem divus atņēmis karš. Viņa atceras, kā Stasis brāļa jaunsaimniecībā gājis pa vagu aiz zirga vilktā arkla, skaļi dziedādams garās, lokanās lietuviešu tautasdziesmas.
Darbā un rūpēs
Franku ģimenes mūžs pagājis strādājot, audzinot un skolojot trīs bērnus – divas meitas un dēlu. Sofija strādājusi par gāzes apkures operatori. Stasis 40 gadu bijis traktorists, tas ir tikpat kā diagnoze, jo mugura, sataupījusi gadiem krāto nevērību, tagad sāp kā traka. Strādājot kopsaimniecībā «Jelgava», Staša Frankas vārds ierakstīts saimniecības zelta grāmatā un viņš nopelnījis tālaika augstāko apbalvojumu – Ļeņina ordeni.
Nopirkta neliela mājiņa mežmalā, bet melioratoru plānos tā paredzēta nojaukšanai. Tad nu 1976. gadā abi lūkojuši pēc mājvietas kaimiņu rajonā – kolhozā «Uzvara». Izlasījis ierakstus jaunienācēju darba grāmatiņās, Jansontēvs viņus pieņēmis ar prieku. Ģimenei tūlīt iedots trīsistabu dzīvoklis Mežāžos. Tagad virtuvē jākurina malkas pavards, lai istabās izdzenātu drēgnumu. Tomēr Stasis joko, ka jūtoties gluži jauns un neesot salīgs.
Strādāts gan esot bez žēlastības, ražas vākšanas laikā pat diennaktīm. Trakajā 1978. ga- da slapjajā rudenī, kad apslīkuši tīrumi, Stasis Franka 18000 tonnu cukurbiešu ar nelielu traktoru sakrāvis mašīnās promvešanai. Sofija viņu arvien no mājas palaidusi un sagaidījusi, strādājusi, audzinājusi bērnus, kopusi mājas soli. No lopiem un dārza tikai pērnruden viņi atteikušies. Nolēmuši, ka pietiek sevi mocīt un ka vairs neatmaksājas arī tā plēšanās.
Dūjas brīvo brīžu priekam
Kopš bērnības Stasis pratis saglabāt aizraušanos, kas nemaz tik bieži nav sastopama. Viņš savam priekam joprojām audzē pulciņu dekoratīvo baložu, tos iemīļojusi arī Sofija. Savādi šķitis, ka agrāk daži kaimiņi vaicājuši, vai tad nu kaušot baložus un ēdīšot? Savulaik, kad putniņu kūtī bijis vairāk, tos nākuši skatīties daudzi. Pašlaik esot tikai divas šķirnes – Rīgas zilspārnu un Šternera. Saimnieks aizvērtām acīm varētu izstāstīt, kādas kuram balodim spalvas, spārni, astes un cekuliņi, kas viņiem garšo, kas nepatīk. Reizēm liekoties, ka var pat saprast, ko tāds balodis, uz pleca uzsēdies, dudina ausī. Sofijai savukārt prieks esot redzēt putnus lidojam un gaisā kūleņus metam. Stasim šajā jomā ir savi domubiedri, savas sarunas, spriešanas un tikšanās gan Bauskā, gan Rīgā.
Pēc 50 kopā nodzīvotiem gadiem Sofija par vīru tikai labu vien varot sacīt. Sievas poliski šerpajam raksturam Stasis arvien mācējis priekšā aizlikt rāmu, siltu smaidu, ko joprojām izstaro viņa acis. Rīt Sofija un Stasis ciemos gaidīs bērnus un mazbērnus. Viņi esot lielākais Franku ģimenes guvums. Laiks paņēmis spēkus un veselību, bet atstājis atmiņas par labāko, kas viņu mūžā bijis.
