Mani nogurdina ikdienas vienmuļi pareizais ritējums.
Mani nogurdina ikdienas vienmuļi pareizais ritējums. Nepieņemamas šķiet arī līdzpilsoņu striktās prasības pēc kārtības un sakārtotības. Harmonija un saskaņa dabas norisēs, procesu paredzamība, autobusu saraksti un veikalu darba laiki, televīzijas programma ar precīzi norādītu raidījumu sākuma un beigu laiku mani ierobežo. Tas viss atņem brīvības iespēju iet, braukt, pirkt, skatīties, kad un ko es gribu. Maksimāla ērtību nodrošināšana ir tikai šķietamība – kas vienam ir ērti, citam liekas apgrūtinoši vai nevajadzīgi.
Neatbalstu tos, kas pauž neapmierinātību ar ceļa zīmju izvietojumu pie lielveikala Bauskas centrā. Pēc auto bagāžnieka piestūķēšanas ar vajadzīgiem un nereti arī liekiem bezdomu pirkumiem vismaz uz brīdi vadītājam dota iespēja padomāt, pa kuru ielu – Pionieru vai Uzvaras – izbraukt no laukuma. Ja gadās kļūdīties, arī jauki – var izlaist loku pa Kalna ielas apli un vērot daiļās gājējas. Man patīk puķzirnīšu un ērkšķogu tirgotājas – tantītes, kas notupušās tieši uz trotuāra, nevis tās, kas rātni rindiņā sēž pie galdiem Dārza un Slimnīcas ielas stūrī. Šķietamās aizņemtības steigā vismaz uz mirkli jāpaskatās zem kājām, lai puķi nesamītu, lai pamanītu cilvēku uz pelēkās ikdienas asfalta.
Pērku tirgū kartupeļus. Redzu – pārdevējs maisiņā liek nevis lielos un apaļos bumbuļus, kas rotā leti, bet veikli no kastes saber visus tupeņus pēc kārtas. Būtu jāsāk klaigāt par blēžiem, zagļiem un spekulantiem, taču pieci mazi kartupeļu bumbuļi starp desmit lieliem drīzāk ir noderīgi pirkstu veiklībai, tos lobot, nevis nervu bojāšanai, strīdoties ar pārdevēju. Maza blēdība pareizajā cenu un atlaižu politikā ir kā malks vēsa ūdens pie taupības un ekonomikas siltajām pusdienām.
Kāda lasītāja, atnākot uz redakciju, pauž sašutumu par kaimiņu, kurš piecēlies pirms septiņiem un sācis zāģēt malku. Vēsajās rīta stundās darbs viņam noteikti sokas labāk nekā pusdienas svelmē. Vienu rītu malku sazāģējis, viņš turpmāk atkal gulēs ilgāk. Savukārt mani visu vasaru kaimiņu gailis un vistas modina jau ap pulksten pieciem. Vajadzētu agro klaigātāju nokaut. Bet ko teiks kaimiņš, ko darīs bez vīra palikušās dējējas?
Esmu par nelaika trokšņiem, vēlajiem diskotēku bungu ritmiem Pilskalna estrādē, par graujošiem pērkona dārdiem, bez kuriem vasara nebūtu baudāma.
Nekas nav iebilstams par jaunas spēļu zāles atvēršanu galvaspilsētas vārdā nosauktajā ielā. Tā ir vēl viena vieta kaislībām un baudai, ko rada vienrocīga velna raustīšana un skrejošu zīmējumu vērošana. Nu būs, kur nedēļas nogalē atstāt lieko naudu, varēs to pārvērst skanošās ripiņās. Un ja nu paveicas? Ja ne, izies tāpat kā tam žurnālistam Auzānam, kuram jau otro nedēļu pēc kārtas ik vakaru televīzijas reklāmas rullītī tiek vaicāts par sūdiem, kuros viņam būs jānogrimst līdz ausīm.
