Vārdus «Irāka», «Huseins», «nafta», «karš» arī Latvijā cilvēki jau kuro mēnesi viļā pa muti kā karstu kartupeli.
Vārdus «Irāka», «Huseins», «nafta», «karš» arī Latvijā cilvēki jau kuro mēnesi viļā pa muti kā karstu kartupeli. Bezatbildīgi izspļaut neviens neuzdrošinās, trūkst uzņēmības tos sagremot, norīt, tādējādi atrisinot samilzušo problēmu. Šķiet, cilvēki izslāpuši pēc kara, it kā vēl būtu par maz milzu vardarbības, kas diendienā skatāma televīzijas, kino un datoru ekrānos. Lielbritānijas laikraksts «The Sun» bezkaislīgi vēstī, ka jau 12. martā ANO Drošības padome apstiprinās «kara rezolūciju» un pēc dažām stundām ASV dos militāru triecienu Bagdādei.
Dievam paldies, ka iespējamā bumbošana notiks tūkstošiem kilometru tālu no mums, jācer, ka skatīsim to vien tālrādes ekrānā vai preses fotogrāfijās. Tomēr vienaldzīga malā stāvēšana arī nav tīkama, prāts prasa skaidrību: ko atbalstīt, ko noliegt. Mūsu valsts augstākās amatpersonas nostāju paudušas, Sadams Huseins ir jāatbruņo. Šķiet, citādāks viedoklis arī nevar būt, jo NATO vezumā teju esam iesēdušies, nu viņu dziesma jādzied, pašiem paliekot bērnišķā cerībā, ka Huseina atriebes ieroči nav tēmēti tālās Baltijas virzienā.
ASV valdības rupori nemitīgi pārliecina, ka iebrukums Irākā ir tikai šīs lielvalsts rūpe par visas cilvēces drošību, kategoriski noliedzot apgalvojumu, ka Amerika tīko pēc Irākas naftas. Starptautisko attiecību padomes vecākais līdzstrādnieks Makss Būts laikrakstā «Diena» skaidro: «Ja ASV galvenās raizes tiešām būtu lēta nafta, tās sūtītu karaspēku uz Karakasu, nevis Bagdādi.» Tiek sniegts pamatojums, kāpēc ASV nav ekonomiski izdevīgi Irākā karot naftas dēļ. Turpretim amerikāņu vēsturnieks Roberts Kagans laikrakstā «The Sunday Times» norāda, ka «ASV dominē «nāves kultūra» un kāre karot rodas no vardarbīgās sabiedrības, kur katrā mājā ir ierocis un daudzos štatos nāvessods. Savukārt divus pasaules karus savā zemē pārdzīvojušie eiropieši ir izkarojušies līdz riebumam, un bombardēšana viņus sen vairs nevilina». («Sestdiena», 15. februāris).
Erika Stendzenieka domubiedru grupa «Es par mieru» izveidojusi savu interneta lappusi. To ievada patētiski saviļņojošs teksts, kur minēts: «Mēs esam jauna kara priekšvakarā. Šis būs viens no pēdējiem kariem, varbūt arī – pats pēdējais. Pirms nepilniem 60 gadiem ASV jau noslaucīja no Zemes Hirosimu un Nagasaki. Šis karš ir tik bīstams, kā vēl neviens. Un es negribu, lai ar savu bezdarbību būtu palīdzējis to pietuvināt.» Zem šiem vārdiem parakstījušies jau vairāk nekā 14 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju.
Aicinājumam varētu piekrist, ja žurnālists Pauls Timrots nevēstītu, ka šī daudzus tūkstošus dārgā akcija esot veiksmīgi izvēlēts E. Stendzenieka un viņa vadītās firmas aprēķina solis. Tās popularitāte un atpazīstamība aug.
Ko mums darīt ar šo karu? Kam ticēt, kā tālāk dzīvot? «Pavasaris šogad kavējas,» teica kāds autobusā man aizmugurē sēdošs pasažieris. «Bet varbūt tā sākas kodolziema?» atbildēja otrs. «Vispirms ar mūsu vienaldzību, tad ar bombardēšanu, tad…»
