Dzīvoju vienkāršu cilvēku vidū, tādēļ man iedzīvotāju zemā aktivitāte Eiroparlamenta vēlēšanās nebija pārsteigums.
Dzīvoju vienkāršu cilvēku vidū, tādēļ man iedzīvotāju zemā aktivitāte Eiroparlamenta vēlēšanās nebija pārsteigums. Manuprāt, tauta zaudējusi uzticību valdībai, ir apmulsusi un nespējīga izvēlēties, par ko balsot. Sabiedrība ir sašķelta daudzo partiju ietekmes zonās. Tās nemitīgi un visādiem, gan atļautiem, gan neatļautiem, līdzekļiem cīnās par varu, ignorējot tautas intereses.
Esmu pensionāre, un vēl līdz šim laikam mani nepamet doma, ka mūsu brīvvalsts vadītāji liek justies vainīgiem cilvēkiem, kuri darba mūžu pavadījuši padomju laikā. Kā citādi izskaidrot netaisnīgo pensiju likumu, ko vēl neviena Saeima nav spējusi vai gribējusi revidēt. Ja visus okupācijas gadus mēs būtu sēdējuši, gaidīdami labākus laikus, diezin vai jaunās varas pārstāvjiem būtu bijis, ko privatizēt. Velti gaidīt, ka mums par to paldies pateiks ar pensiju vismaz iztikas minimuma apmērā.
Deviņdesmito gadu vidū bija brīdis, kad pietika sociālajā budžetā iemaksāt prāvāku naudas summu, lai pieklājīga pensija tiktu nodrošināta līdz mūža beigām. Tā nu mēs, divas pensionāres, dzīvojam kaimiņos, vienā darbavietā esam strādājušas plecu pie pleca. Es saņemu pensiju 60 latu, bet viņai ietekmīgi radi pačukstēja, kas jādara, un pensija ir 260 latu. Cik atceros, šis Saeimas lēmums netika popularizēts un, tikko “pasūtītājs” savu bija saņēmis, to grozīja. Joprojām partiju budžetos ieplūst netīra nauda, kas nozīmē, ka “pasūtītājs” nav tālu jāmeklē un par sevi drīz atgādinās.
Esmu sākusi kaunēties par tautas priekšstāvju morāli, jo nezinu, kuram uzticēties, kam rūpēs visas tautas liktenis. Lepojos vienīgi ar mūsu prezidenti, kurai, manuprāt, līdzīga līdera mūsu valstī nav.
Neticību valdībai tautā sēj arī prese, televīzija un radio. Nav vēl bijis līdera, kurš nebūtu visādi apķengāts, ja ne par darbu, tad sadzīves lietām gan. Kā īlens no maisa lien ārā morāles deficīts un latvietiskā ēstgriba citam uz citu. Cēlu mērķu labā mēs neprotam atteikties no personiskajām interesēm, ziedot un prast ziedoties. Pat lauku bērni ir strikti nodalījušies bagātajos un nabagos, pārstājuši sveicināt ceļā sastaptus cilvēkus, kas vienmēr bijusi viena no labākajām mūsu tautas tradīcijām. Lauku ciematos plaukst un zeļ dzeršana un noziedzība, jaunatne arvien vairāk aizraujas ar narkotikām. Izejot no mājas, cieši aizslēdzam durvis. Negūstot iespēju baudīt kulturālas vecumdienas, rodas skumjas pēc laikiem, kad arī pensionārs varēja apmeklēt teātri, nopirkt grāmatu un aiziet ciemos pie draugiem, līdzi ņemot cienastu.
