Katru pavasari skolās valda īpašs noskaņojums – izlaiduma eksāmeni un, protams, gatavošanās ballei.
Katru pavasari skolās valda īpašs noskaņojums – izlaiduma eksāmeni un, protams, gatavošanās ballei. Ir saprotama skolēnu vēlēšanās kaut ko atstāt par piemiņu savai skolai un klases audzinātājai. Satrauc tas, kā vēlme tiek izmantota.
Nereti tie, kuri izlemj, ko dāvināt, ir nevis skolēni, bet viņu vecāki. Tiem savukārt tiek izteiktas skolotāju vēlmes, kas skolai būtu nepieciešams – žalūzijas, magnetofoni. Esot dāvināti arī tualetes papīra ruļļi un saimniecības ziepes…
Respektējot jauko dāvināšanas prieku, tomēr rodas sarūgtinājums par šādu pieeju. Dāvanas tiek pirktas par vecāku naudu, tās nav bērnu devums un pateicība savai skolai. Tās ir bezpersoniskas. Kas ir svarīgāk laikā, kad tik labprāt runājam par ētisko vērtību izzušanu, – dāvināt lietas vai prieku?
Materiālā joma arvien vairāk izskauž garīgās un emocionālās vērtības. Vai patiešām esam tik nabadzīgi izdomā? Vai lielāku prieku nesagādātu, piemēram, absolventu parka ierīkošana (tas varētu būt Mūsas krastā pirms trošu tilta)? Aizejot uz skolas žetonu vakariem, būtu patīkami atrast savā klasē kādu liecību – absolventu klašu fotogrāfijas. Ir taču tādas dzimtas, kurām tajā pašā klases telpā mācās un varbūt pat tajā pašā solā, kur sēdējusi vecmāmiņa, tagad sēž mazmeita. Vai tas neveicinātu piesaisti savai skolai un pilsētai daudz vairāk nekā atstarojošo žalūziju pārejošais mūžs?
Labprāt uzzinātu arī citu domas par izlaidumnieku problēmām.
Baušķenieces M. LAZDA, M. BRAZOVSKA, I. BALTGALVE
