Tas esot vasaras saulgriežu īstenais spēks – viss, ko domājām, runājām, darījām Jāņu naktī, ietekmēšot mūs augu nākamo gadu. Šajās dienās esot iespēja izdarīt daudz laba pasaulei, dabai, radiem, draugiem.
Tas esot vasaras saulgriežu īstenais spēks – viss, ko domājām, runājām, darījām Jāņu naktī, ietekmēšot mūs augu nākamo gadu. Šajās dienās esot iespēja izdarīt daudz laba pasaulei, dabai, radiem, draugiem. Atceramies, kā rīkojāmies pirms pāris diennaktīm?
Ļoti personiski man izdevās šajos saulgriežos labi darbi – tikos ar draugiem, radiem, sakopām mammas kapu un pārlūkojām viņas atstātās lietas. Aizkustinoši, kā viņa krājusi un cauri gadu gadiem glabājusi, piemēram, manis un māsas rakstīto pirmo vēstulīti. Mamma studēja tā sauktajā neklātienē Daugavpils pedagoģiskajā institūtā, un pāris reižu gadā viņai nācās vairākas nedēļas turp doties uz eksāmenu sesijām, mūs atstājot ar auklīti. Ne mobilo tālruņu, ne interneta un elektroniskā pasta tolaik, protams, nebija. Un tā nu mēs sazinājāmies vēstulēs. Tās mammas mājā kārbiņā arī atradām šajā Līgo dienā. “Mammu, dod ziņu, ar kuru vilcienu Tu atbraugsi, lai varam aiziet prēti. Tētis sivēntiņus neatveda,” tā esmu rakstījusi sešu gadu vecumā, un tagad to atrast un izlasīt šķita īsts Līgo dienas brīnums. Un pie viena arī atskārstu, ka sava bērna rakstīto pirmo vēstuli es neesmu saglabājusi.
Cilvēkam aizejot no šīs pasaules, aiz viņa paliek daudz lietu, arī nevajadzīgu. Protams, tikai mūsu izpratnē. Nācās atbrīvoties arī no daudzām grāmatu grēdām… Enerģētiski stiprais saulgriežu laiks šovasar iekritis vecā mēnesī, tāpēc, kā stāsta latviskās dzīvesziņas pārzinātāji, ļoti labi īstenojoties atbrīvošanās no vecā, liekā, nevajadzīgā. Arī to mums šoreiz izdevās paveikt īstajā laikā.
Pārāk personiski? Bet dzīvi jau veido personiskais…
Līgo vakaru un Jāņu nakti pavadīju pie draugiem Rundāles pusē. Tā kā sens latviešu ticējums iesaka vasaras saulgriežos daudz sarunāties ar draugiem un kaimiņiem, darījām to uz nebēdu. Attiecību kopšana un saticības uzturēšana arī elektronikas laikmeta Latvijā nav zaudējusi jēgu. Par to prieks.
Mūsu pulciņā Līgo vakaru vadīja arī kāds jauns pāris no Kembridžas Anglijā. Daudz nācās viņiem stāstīt par šo latviešu svētku rituāliem, nozīmi, simboliem. Paši arī pie viena šo to jaunu uzzinājām. Un tad sākās līgošana… Brīnums, cik daudz dziesmu tomēr zinām! Uzaicinājām angļus kaut ko no viņu tautas pūra padziedāt. Minūtes divdesmit viņi centās kaut ko atcerēties, izdomāt, bet… nekas nesanāca. No skolas gadiem vien Ziemsvētku korāļus atceroties. Tiešām nevienu tautasdziesmu neprot? Nē, nezinot gan. Pērn Jāņus svinējām kopā ar vāciešiem, arī viņi neko nevarēja nodziedāt. Aizpērn bija holandieši, un arī viņi nespēja iedomāties neko nodziedamu… Saknes zūd, globalizācija? Arī mūsu nākotne?
Namamāte vakara noslēgumā izteicās: “Nu es tiešām piekrītu tam Latvijas tēlu pasaulē nesošajam uzrakstam, ka latvieši ir dziedātāja tauta. Trešo gadu pa Jāņiem ar mums kopā ir dažādi eiropieši, un neviens nedzied savas tautasdziesmas. Bet mūsējos dziedāšanā ne apturēt.
