Iecavas novada mājās «Cimmermaņu-Rūķi» saimnieko Dadzis un Sarmīte Avoti, sievasmāte Helēna Beitiņa un trīs Avotu meitas – jaunākā Kristīne un studentes Aiva un Inga.
Iecavas novada mājās “Cimmermaņu-Rūķi” saimnieko Dadzis un Sarmīte Avoti, sievasmāte Helēna Beitiņa un trīs Avotu meitas – jaunākā Kristīne un studentes Aiva un Inga.
Stāstot par mājokļa atrašanos, saimnieks norāda A-7 maģistrāles ceļa zīmi “Audrupi 7” un min, ka no tās jābrauc vien 760 metru.
Barons nezinājis latviešu valodu
“Kādreiz šeit dzīvoja Cimmermans, kas vācu valodā nozīmē ‘istabas vīrs jeb namdaris’. Droši vien vācu barons bauru valodu nesaprata un ielika viņam tādu uzvārdu. Cimmermans ir cēlis visas apkārtnes koka mājas. Tām ir raksturīga viena būvniecības nepilnība. Ēkām žūstot un sēžoties, virs vainaga, galā, pirmais baļķis visām mājām griežas uz āru,” stāsta Dadzis Avots.
“Cimmermaņu-Rūķu” apkārtni varētu nosaukt par Rūķu muižu, jo kaimiņmājas sauc “Mazrūķi” un “Straumēnrūķi”. Kādreizējie “Lielrūķi” pārdēvēti par “Gruntēm”, bet “Strautrūķi” par “Rūnām”. Tā kā Dadža mājas ir ceļa malā, tās vienmēr bijis apkārtnes centrs. Padomju laikā ēkas gaitenī atradās astoņas pastkastītes, bet pie ceļa – piena galdiņš. Helēna Beitiņa piebilst, ka arī pašlaik tā ir – te rit virpošanas, metināšanas u. c. darbi.
Vairāki vēstures liecinieki
“Cimmermaņu-Rūķi” varētu būt celti pirms vairāk nekā 200 gadiem. Salīdzinoši jaunajā klētī ar seno meistaru gatavotu krāsu, kas nesmērējas un nelobās, atveidota monogramma “R. Zimmerman 1872”. No bērnu dienām Dadzis atceras vecākas celtnes – kūti un riju –, kuras laikazobs pārvērta drupās. Par pagājušajiem gadsimteņiem “Cimmermaņu-Rūķos” liecina arī apmēram 130 gadu veci, lieli un resni vītoli. “Tos stādīja vectēvs. Vecmāmiņa, šo māju saimniece, viņam kļuva par otro sievu. Vectēvam bija uzvārds Millers, tā vāciskumā droši vien vainojams tas pats barons. Pagājušā gadsimta 30. gadu beigās notika latviskošanās akcija. Tās laikā mans tēvs mainīja Millera uzvārdu ar Avots,” teic saimnieks.
Viņš audzis kopā ar māsām Rūtu (lietuviski tā dēvē vienu kāzās bieži izmantotu puķi) un Ievu. Savukārt pašam tēvs ielicis neparastu vārdu Dadzis.
Atrod liellopu kaulus
Savulaik Dadža tēvs nozāģēja vienu mājas galu. Pašlaik tur piebūvēta garāža. Kad rakts zem mājas gala grīdas, atrasti liellopu kauli. Bauskas 1. vidusskolas vēstures un filosofijas skolotāja Sarmīte Ābelniece skaidro, ka akas rakšanas un mājas celtniecības tradīcijas ir visstiprākās ieražas. Mājas vietas attīrīšanas un iesvētīšanas rituāls tiek piekopts kopš akmens laikmeta, kad cilvēki dzīvošanai sāka apmesties vienā vietā. Pirms mājas būvniecības kā ziedojumu zem pavarda vai kāda mājas stūra apraka visbiežāk kāda liellopa (zirga vai govs) galvu. Ieražu ievērošana arī 18. un 19. gadsimtā bija parasta lieta.
Protams, pašlaik no guļbūves maz atlicis, laikazobs visu saēd. Tā pamatīgi pārveidota. Dadzis vēl atceras, ka agrāk apkārtnes mājām bijuši no akmeņiem būvēti manteļskursteņi. Proti, dūmvads pie pamatnes bija trīs metru plats, bet uz augšu koniski sašaurinājās. Tam apakšā uz vadža bija pakārts pavards, bet augšā ievietoja gaļu žāvēties. Manteļskursteņa vietā iemūrēta maizes krāsns ar mūrīti, kas vairāk uztur siltumu. S. Ābelniece teic, ka manteļskursteņus sāka būvēt līdz ar guļbūvju celšanu. Tas bijis ēkas centrs, kam apkārt tapa mājoklis.
Visvairāk kuriozu ar viensētas vācisko nosaukumu saistās vietējiem, to pierakstot. “Mājas dēvētas gan par “Cimer-Rūķi”, gan “Cimerman-Rūķi”. Savukārt ierēdņi padomju varas gados acīmredzot gari nevarēja uzrakstīt, tādēļ lietoja saīsinātu nosaukumu “Cim-Rūķi”,” atceras Dadzis Avots.
