Kāpēc pastāv māņticība? Ko tā nozīmē un kāda jūsu attieksme pret māņiem?
Anomālija un pārspīlējums
Jānis Zviedrāns, monsinjors, Bauskas katoļu draudzes prāvests:
– Pirmais bauslis «Es esmu Dievs, tavs Kungs, Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā» aizliedz māņticību un bezdievību. Māņticība, kas zināmā veidā izsaka nenormālu pārspīlējumu, ir novirze no reliģiskā kulta, ko mēs, kristieši, veltījam Trīsvienīgajam Dievam. Vēl vairāk – māņticība ir arī reliģisko jūtu un visas ar tām saistītās rīcības anomālija.
Iedomas, ka atsevišķi priekšmeti vai darbības cilvēkam var nest laimi vai nelaimi, es uzskatu par pilnīgām muļķībām. Cilvēki meklē apslēptu, maģisku nozīmi un pārdabisko spēku klātbūtni tur, kur tā vispār nevar būt, – gan melnas krāsas kaķos, gan horoskopos, gan skaitlī 13. Tāpat smags grēks ir dziednieku, ekstrasensu, zīlnieku apmeklēšana. Visas šīs izdarības ir pretrunā ar godu, cieņu un bijību, ko mums pienākas apliecināt Dievam.
Aizraušanos ar māņiem mūsdienu izglītotajā sabiedrībā veicina ticības trūkums, vēsa un formāla attieksme. Glābt var tikai atgriešanās pie Dieva, sakramentu pieņemšana. Atgriešanās nozīmē, ka dzīves centrā vienmēr jāpatur Jēzus, bet cilvēka rīcība
jāpieskaņo Evaņģēlijam. Mums vajadzētu sev biežāk uzdot jautājumu: «Ko teikšu Dievam, nostājoties Viņa priekšā? Kam biju veltījis savu dzīvi?»
Māņticība netraucē
Kristaps, baušķenieks:
– Jāatzīstas, esmu māņticīgs. Citiem tas šķiet smieklīgi vai uzjautrinoši, bet, kad biju jaunāks, man tā nelikās. Es ļoti nopietni pievērsu uzmanību tam, ar kuru kāju kāpju no gultas laukā. Ja pāri ceļam pārskrēja melns kaķis, es gāju ar līkumu. Ja 13. datums iekrita piektdienā, šajā dienā biju sevišķi uzmanīgs, pārvietojoties pa ielu.
Tagad, kad esmu sasniedzis gandrīz trīsdesmit gadu vecumu, es par to pasmejos.
Taisnības labad gan jāteic, ka sportojot es vienmēr pirmo vilkšu kreiso apavu un, uzkāpjot pirmo reizi uz laukuma, es līnijai pārkāpšu pāri ar labo kāju. Tie ir tādi kā rituāli, no kuriem ir grūti atteikties, jo esmu pieradis to darīt un man tas nesagādā nekādas neērtības. Visas šīs darbības notiek dabiski.
Kultūras sastāvdaļa
Aigars Urtāns, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vadītājs:
– Kā vēsturnieks varu teikt – māņticība ir ļoti plaša un sena tēma, turklāt neatņemama tautu kultūras sastāvdaļa. Piemēram, 1550. gadā Vācijā izdotā grāmatā «Kosmogrāfija» tika rakstīts, ka Livonija ir vilkaču un raganu zeme.
Māņu «topā» pirmais ir tieši
13. datums piektdienā. Kā tas varētu būt cēlies? Varam atrast daudzas sakritības, vilkt paralēles, piemēram, ar to, ka Ābelu Kains nogalinājis piektdienā, Ādams aizliegto augli no Ievas rokas nogaršojis piektdienā, skaitlis 13 nelabs bijis jau no vikingu laikiem, 1307. gada 13. oktobrī piektdienā sodīti Templiešu bruņinieki.
Līdz 19. gadsimtam cilvēki neēda ar dakšiņu, lai gan tā bija sen izgudrota, jo, lūk, velna ierocis esot dakša! Pirms apmēram 500 gadiem izgudroja spoguli, un tad sākās stāsti, ka spoguļi nozogot dvēseli, meklēja visādas sakritības, kas notiek, ja spogulis saplīst un tamlīdzīgi.
Nav jau tikai sliktais, māņticības «topā», piemēram, akcentēts, ka viss, kas saistīts ar pakavu, ir uz laimi. No gultas jāizkāpj ar labo kāju, jo labā puse saistās ar labajiem spēkiem utt. Un bieži ikdienā dažādus māņus arī ievērojam, jo negribas izaicināt likteni, vai ne?
Uzskatu, ka mūsdienās māņticību uztur numerologi, ekstrasensi un tamlīdzīgi «zinātnieki», kas speciāli meklē un pastiprina dažādas dīvainas sakritības.
