Kas no dzejnieka daiļrades mantojuma joprojām skan?
RUTA DUBINSKA, Bauskas novada Ceraukstes pagasta Mūsas bibliotēkas vadītāja
«Lejeniekus» zina
Mūsu reģionā pašlaik Vilis Plūdons ir ļoti populārs, un tas ir saistīts ar dzejnieka 140. jubileju. Pirms tam nevarēja just sabiedrības īpašu interesi par novadnieka daiļradi un dzīvi. Cik labi, ka Ceraukstē ir dzejnieka muzejmāja «Lejenieki»! Šķiet, Latvijā nav nevienas skolas, kuras audzēkņi nebūtu apmeklējuši leģendāro Zaķīšu pirtiņu. Viņiem Plūdoņa vārds vismaz paliks prātā. Ar grāmatu lasīšanu ir tā: ja skolā uzdod lasīt Plūdoņa dzejoļus, bērni nāks uz bibliotēku un paņems krājumu. Viss ir atkarīgs no skolotājiem, jo tikai retā ģimenē tiek uzturētas lasīšanas tradīcijas.
Šonedēļ biju iegriezusies apgāda «Zvaigzne ABC» grāmatnīcā. Cerēju, ka pirms jubilejas būs atkārtoti izdota kāda Plūdoņa grāmata vai jauns pētījums par daiļradi. Diemžēl nekā! Jutos vīlusies, jo parasti par godu latviešu literatūras klasiķu atceres zīmīgiem datumiem lasošā publika tiek iepriecināta ar kādu jaunu izdevumu. Toties vakar Ceraukstē piestāja Plūdoņa dzejas ekspresis. Laba ideja un izpildījums.
Es noteikti apmeklēšu Plūdonim veltīto zinātnisko konferenci, kas 7. martā notiek Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā. Es un kolēģe – Ceraukstes bibliotēkas vadītāja Valentīna Tarvide – esam saņēmušas nevis vienu, bet pat trīs ielūgumus uz konferenci.
IVETA SALGRĀVE, Iecavas novada Dzimtmisas pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja
Zīmē katru dzejoli
Lepnums par Vili Plūdoni kā zemgalieti, mūsu puses izcilu literātu, domāju, ir katram, kas par viņu dzirdējis. Plūdoņa darbus visvairāk izmantojam patriotiskajos valsts svētkos – viņa dzejoļi par Latviju, kas padomju laikā bija norakti, tagad tiek lasīti, skaitīti, citēti.
Neviens latviešu bērns nav izaudzis bez «Zaķīšu pirtiņas», bez mammas vai tēta skaitītā «pičiņu, pačiņu austiņām, pičiņu, pačiņu actiņām…», bez šī dzejoļa uzveduma skolā vai bērnudārzā. Arī «pienenītes, pienenītes aug uz zaļas pakalnītes» skan ausīs katru pavasari, kad redzam dzeltenās saulītes zālienā.
Anduļa bērnības atmiņās ir «Lejenieki» – šo māju zeme, upes, daba, Mēmeles plūdums. Ja uz muzejmāju aizbrauc mazākā pulkā, var pilnībā izbaudīt Zemgales rāmumu un noskaņu.
V. Plūdoni kā cilvēku ļoti cienu par to, ka viņš prata laikus aiziet pensijā no valsts darba, turpinot literāro. Vienmēr stundās bērniem to mācu – jāprot pielikt punktu laikus un dot ceļu jaunajam. Domāju, Plūdoni kā dzejnieku izglāba tas, ka viņš mācēja uz vēsturi paskatīties citādi un radīja daudz darbu bērniem. Plūdoņa darbos gan bērniem, gan pieaugušajiem ir stabilas vērtības, latviešiem mīļi un tuvi dabas tēli – gatavas bildes, var zīmēt katru dzejoli!
ANDA KUBULIŅA, literatūrkritiķe, Dr. philol.
Dižais Zemgales balādists
Plūdons pieder pirmam desmitam latviešu dzejas zelta vārdu: līdzās Porukam, Rainim, Aspazijai, Virzam, K. Skalbem, Vācietim, Belševicai, Ziedonim, Čaklajam, Saliņam. Katrs no viņiem nostiprina ko īpašu, papildina, atbilstoši sava laika noskaņām, pasaules izpratnei.
Plūdons sāka ar dzimto strautu, tīreli «Rekviēmā», līdz «Atraitnes dēlā» objektivizēja 19. gs. beigu latviešu zemnieku bērnu sīksto zinātkāri, taisnības izjūtu, censonības garu.
Balādēs iestrādātais psiholoģisms, traģiskums, noslēpumainība ir tas jaunais, ko dzejnieks pievieno kā pienesumu latviešu liroepikai, nostājoties līdzās Eiropas meistariem Gētem, Mickevičam ar savu izslīpēto balādes uzbūvi. Blakus balādēm Plūdoni min kā izcilu dabas liriķi, bērnu dzejas autoru, lai gan viņš sarakstījis arī monogrāfiju par Esenberģu Jāni.
Mūsu literatūrā Plūdons paliek kā nepārspēts ritma virtuozs, formas novators – viņa «Fantāzijas par puķēm» ir vienīgais latviešu dzejas darbs, kurš pilnībā izturēts jūgendstila poētikā, atbilstoši 20. gs. pirmās desmitgades Eiropas meklējumiem.
Psiholoģisms raksturo arī Plūdoņa nelielo veikumu prozā – «Pasaka par vilku», «Selgā», «Jūrmalas leģenda», pieturoties pie reālisma stāstā «Mazā Anduļa bērnības atmiņas».
Nobeidzot: Plūdonim piemīt organiska traģisma izjūta. To apliecina Zemgales panorāmu izteicošais «Par manas dzimtenes tīreļiem».
