Kur, jūsuprāt, meklējams teātra pievilkšanas spēks un tā nozīmīgums?
Nest prieku
Ingus Pavinkšnis, Vecumnieku novada Bārbeles amatierteātra «Bārbelīši» režisors:
Amatierteātru nozīmi, iespējams, atšķirīgi vērtētu režisors, aktieris un skatītājs. Amatierteātrī, kā ikvienā radošā kolektīvā, sevi meklē un cenšas atrast mākslinieciski virzīti cilvēki. Daļa mēģina parādīt, apliecināt savus talantus. Daudzi jau skolas gados bijuši saistīti ar skatuvi. Tie ir cilvēki, kam ir aicinājums spēlēt lomas, bet līdz profesionālai darbībai savulaik nav tikuši, tomēr prom aizbēgt arī nav izdevies. Minēšu Daini Kozlovski – viņš no Kurmenes jau četrus gadus brauc uz Skaistkalni, no kurienes kopā dodamies uz Bārbeli, vairākus gadus pa mūsu bezceļiem kurmenietis dodas uz amatierteātra mēģinājumiem un izrādēm. Dainim ir pensijas vecums, bet tas nav šķērslis.
Nākamais faktors ir interese par pašu lugu. Režisora uzdevums ir sadalīt lomas tā, lai tēli būtu aizraujoši aktieriem. Ja sevi redz un viņiem ir interesanti, tad uz mēģinājumiem nāk ar prieku, jo katra izrāde ir pārdzīvojums ne tikai skatītājiem, bet arī ikvienam dalībniekam.
Nozīmīgs ir kolektīvs ar savām tradīcijām, ar savu kopā būšanu, kur var padalīties dzīves grūtos un arī skaistos mirkļos. Tas ir jauki, ja ir vismaz viena tāda cilvēku kopiena, kur var atnākt un pasvinēt ar divkāršu spēku.
Primārais, kas amatierteātrī tur kopā cilvēkus, – vēlēšanās atrast sevi skatuves tēlos un nest prieku skatītājiem.
Lugas iestudēšana – piedzīvojums
Sarmīte Šlikaite, Vecumnieku novada Misas amatierteātra dalībniece:
Misā neesmu izlaidusi neviena amatierteātra izrādi. Protams, ir liela starpība – vai spēlē mūsu amatierteātris, vai viesmākslinieki. Kad rādām lugas mēs, tad ir pilna zāle, jo katram ir radi un draugi, kam interesē redzēt, kas sanācis. Ar citiem kolektīviem ir švakāk – apmeklētība diemžēl ir diezgan zema.
Katram skatītājam ir kaut kas savs, ko meklē izrādēs. Mans vīrs teātri nespēlē, un viņu vairāk piesaista lugu tēli. Mūsu amatierteātrī viņam ir savi favorīti, kam sekot. Savukārt man kā teātra kopas dalībniecei vairāk interesē pašu aktieru spēle – kādas kustības viņi izmanto, piesaista meistarība, profesionālās īpašības.
Uz amatierteātra nodarbībām Misā nākam tāpēc, ka mums tas patīk – šī kopā būšana, mēģinājumi, izrādes. Katras jaunas lugas iestudēšana ir piedzīvojums – interesē, kāda tā būs, kādas būs lomas. Pārdzīvojumi, gatavojoties izrādei. Arī šeit ir savas problēmas – pietrūkst vīriešu lomu spēlētāju. Tas liedz izmantot plašāku repertuāru.
Justies brīvi
Dāvis Zāģers, Iecavas teātra studijas «Artis» dalībnieks:
Izdzīvot vairākas dzīves, izspēlēt dažādas situācijas uz skatuves – tā ir teātra burvība, kas būtu jāpamēģina katram. Patiesu prieku un gandarījumu sniedz skatītāju smiekli un ovācijas. Tad aktieris kļūst pozitīvi uzlādēts, un tas izraisa vēl lielāku vēlmi sevi izlikt un parādīt uz skatuves.
Amatieru kolektīvi ir brīnišķīgi ar saviem dalībniekiem. Mēģinājumos pāri plūst smieklu šaltis un joku jūras. Aizbraucot uz viesizrādēm vai festivālu vairāku dienu garumā, kolektīvs ļoti saliedējas. Aktieri vairāk satuvinās, ir patīkami būt šādā kolektīvā.
Ir reizes, kad vienam un tam pašam iestudējumam sanāk labākas un sliktākas izrādes. Kvalitatīvais izpildījums ir atkarīgs no aktieru garastāvokļa, izrādes teksta pārvaldīšanas, laika apstākļiem, kolektīva saliedētības, jo var mainīties sastāvs izrādēs un arī tas, cik ļoti esi koncentrējies uz lomu. Šīs lietas summējas un rada rezultātu. Cits nospēlē labāk, cits – sliktāk, tāpēc nevar teikt, ka ikviena izrāde ir identiska. Svarīgi, ka teātris iemāca justies brīvi.
Es pats esmu iesaistījies trīs teātra kolektīvos – Iecavas teātra studijā «Artis», Bauskas Tautas teātrī un Latvijas Universitātes Studentu teātrī. Teātrī jūtos brīvi un nekautrējos no sevis. Novēlu katram izbaudīt to, ko teātra amatieru kolektīvi spēj sniegt.
