Skolu tīkla optimizācija paredz likvidēt speciālās skolas, šos bērnus iekļaujot vispārējās izglītības iestādēs. Kā to vērtējat?
Jāsadarbojas visiem
Linuta Ģerģe, Bauskas sākumskolas direktore:
– Mūsu skolā jau ir bērni ar nelieliem mācīšanās traucējumiem, taču uzskatu, ka pilnīgi visus ar smagākajām diagnozēm parastajā skolā nevarēs integrēt. Lai tas izdotos kaut daļēji, audzināšanā jāsadarbojas visiem. Vecākiem jāpārstāj baidīties un jāmīl bērni tādi, kādi tie ir. Pedagogiem jāizstāsta visas problēmas, jo skolotājs, psihologs, logopēds bērnam palīdzēs. Pedagoģiski medicīniskajai komisijai jānoteic precīza diagnoze, lai zinātu metodes, kā bērnu mācīt.
Audzēkņu skaitam klasē ar speciālajiem bērniem jābūt 12 – 16, nevis 20 un vairāk, kā tagad ir mūsu skolā. Ikvienā klasē vajag skolotāja palīgu, kas palīdz bērniem, kuri strādā lēnāk vai ātri zaudē uzmanību. Ja ir vairāki tādi skolēni, arī palīgus vajadzētu vairākus. Varētu algot pirmspensijas skolotājus ar lielu pieredzi vai jaunos pedagogus, kas vēlas saprast, vai tas ir viņiem piemērots darbs. Īpašo bērnu atbalsts ikdienā prasa lielu pacietību un degsmi, taču palīgiem vajadzīgs arī finansējums.
Ja neievēros visus nosacījumus, rezultāts būs slikts ne tikai speciālajiem skolēniem, bet arī parastajiem, un lielākās klasēs talantīgos bērnus atbalstīt skolotāji vairs nespēs. Ļoti uzmanīgi jāvērtē, kā savienot programmas un stundu skaitu, un vienam skolotājam tas, manuprāt, nebūs pa spēkam.
Modernizēt, nevis likvidēt
Ineta Zvirgzda-Šebina, Iecavas pašvaldības pedagoģiski medicīniskās komisijas vadītāja:
– Speciālo skolu audzēkņu integrācija parastajās ir vecāku lēmums, jo viņiem tam jāpiekrīt. Bērnus ar attīstības traucējumiem, kas ir pašā smagākajā C grupā, ievietot parastajās klasēs būtu pilnīgi neiespējami. Diemžēl daudzi no šiem bērniem tikai eksistē, un diez vai vecāki to gribētu. A un B grupu integrācija atkarīga no katra bērna. Turklāt speciālajās skolās visu nodrošina ar valsts naudu, un vecākiem tas ir svarīgi.
Speciālajās skolās ir programmas, kur apgūst dzīves mācību – pogu piešūt vai zupu izvārīt, lai būtu iemaņas sevi uzturēt. Vispārējās izglītības skolās šādas programmas pagaidām nav. Turklāt ne katrs pedagogs gatavs strādāt ar īpašajiem bērniem, un viņus nevar piespiest.
Arī tagad parastajās skolās ir bērni ar mācīšanās traucējumiem, kas ar individuālu pieeju ir labojami. Ja bērns netiks galā ar parasto mācību programmu, viņam var rasties uzvedības traucējumi, agresija, nomāktība. Labāk iekļaujami ir bērni, ar kuriem vecāki paši aktīvi strādājuši. Valstij būtu jādomā, kā speciālās skolas modernizēt, nevis likvidēt.
Kurš dos mīlestību?
Ieva Pluce, Pamūšas speciālās internātpamatskolas vecāku padomes priekšsēdētāja:
– Negatīvi – tā vērtēju ideju par speciālo izglītības iestāžu slēgšanu. Var būt, ka neliela daļa šo iestāžu audzēkņu ir spējīgi integrēties vispārizglītojošajās skolās. Toties daudzi radīs problēmas gan paši sev, gan citiem.
Bērniem ar garīgu problēmu diagnozēm nepieciešama individuāla pieeja – iemest viņus barā nedrīkst, var nodarīt tikai pāri. Viņiem ļoti grūti piemēroties citai videi, kur nu vēl tik mainīgai un plašai. Daudzi vecāki ģimenēs nemāca, ka ir citādi bērni, un skolās viņus kaitina, apsmej. Bērnam ar uzvedības traucējumiem vajag mazu kolektīvu, kur ikvienam pievērš īpašu uzmanību un pedagogi ir gatavi ar viņu strādāt.
Mana meita pārvietojas ratiņkrēslā. Bauskas novadā nav viņai piemērotu vispārizglītojošo iestāžu. Nepieciešami lifti, pacēlāji, apkārtējās vides piemērošana – nekādu pakāpienu, šķēršļu, atbilstoša augstuma izlietnes, galdi virtuvē. Asistentu, kas gatavs ar bērnu strādāt, nav nemaz viegli atrast, daudzi ļaudis baidās strādāt ar speciālās skolas bērniem. Jābūt kādam, kas viņus mācīs, jo diez vai izdosies turēt līdzi pārējiem 20 vai vairāk audzēkņiem.
Pašus bērnus šāda pāreja «atmetīs atpakaļ» attīstībā. Diez vai skola viņiem patiks. Šiem audzēkņiem vajag drošu vidi, lai nebaidītos mācīties, un skolotāju, no kura plūst mīlestība. Cik daudz tādu pedagogu ir parastajās skolās?
