Svētdien, 1. aprīlī, ir ne tikai Lieldienas, bet arī pasaules Joku jeb Smieklu diena. Kā mums Latvijā ar humoru? Vai pašiem izdevies kādu labi izjokot 1. aprīlī?
Jānis Kalniņš, skaistkalnietis
Mums ir piecdesmit pret piecdesmit
– Nepiekrītu tiem, kuri sūkstās, ka latviešiem nav humora izjūtas. Cik es cilvēkus pazīstu, man šķiet, jokus saprot vismaz puse. Proporcija starp tiem, ar kuriem vari jokot un ar kuriem labāk ne, ir piecdesmit pret piecdesmit procentu.
Svarīgākais, stāstot blēņas vai cenšoties kādu izjokot, ir sataisīt nopietnu seju un nenodot sevi ne ar vienu vaibstu. Lai tas otrs brīnās, lai smejas, bet tu esi pati nopietnība.
Man savulaik tādā veidā vairākas reizes izdevās mammu izjokot. Stāstīju, ka esmu savārījis ziepes un viņai rīt jāierodas skolā. Mamma kļuva dusmīga, sāka mani audzināt, es klausījos bēdīgu ģīmi, līdz beigās pateicu, ka tas ir aprīļa joks. Tad mamma kļuva vēl dusmīgāka par tik traku izjokošanu.
Kad reiz biju pa īstam kaut ko nogrēkojies un skolotāja lika mātei atnākt uz skolu, mamma nemaz manī negribēja klausīties. Tad gan biju sabijies, jo nezināju, kā viņu pārliecināt, ka šoreiz viss ir pa īstam.
Madara Kriščūne Bauskas novada Grenctālē
Patīk teikt taisnību
– Ar 1. aprīļa jokiem nekad neesmu ļoti aizrāvusies. Godīgi sakot, man labāk patīk teikt taisnību, jo šajā dienā neviens nekam īsti netic.
Vidusskolā mēģinājām izjokot viena klasesbiedra mammu, kura strādāja policijā, lai pateiktu, ka viņas dēls ir nonācis iecirknī. Bet viņa, protams, bija gudrāka par mani un ātri mani «atkoda», un tad es nometu klausuli, jo mans intelekts vēl nebija pietiekamā līmenī, lai spētu ar viņu turpināt diskusiju. Man patika, kā viņa mēģināja saglabāt vēsu prātu, jo viņas dēls tiešām bija viens no tiem, kurš skolā izcēlās ar ne to priekšzīmīgāko uzvedību.
Reiz mammai zvanīja draudzene. Kamēr viņa ravēja, uz zvanu atbildēju es. Viņa teica, ka brauks ciemos, lai mamma taisa kafiju. Es pateicu to mammai, bet viņa nenoticēja, un draudzene palika bez kafijas.
Jā, bieži vien ir tā, ka uzzinu kaut kādas lietas tieši 1. aprīlī, un, kad informāciju pārstāstu citiem, tad man neviens netic. Un pats labākais ir tas, ka nav jau iemesla, jo es neesmu nekad bijusi liela aprīļa jokotāja.
Andris Pizičs, baušķenieks
Labāk izjokot pazīstamos
– Ar to humora saprašanu latviešiem ir visādi. Mums nereti cilvēks cilvēku nopietnās lietās nesaprot, kur nu vēl jokus. Taču 1. aprīlis ir diena, kad vajag saņemties un pajokot. Tā ir skaista, gadu desmitus sena tradīcija. Šajā dienā vajag pasmīdināt citus, pasmieties pašam par sevi.
Visdrošāk izjokošanu sākt ar pazīstamiem cilvēkiem. Ja kas nesanāks, tad atbildes reakcija varētu nebūt tik sāpīga. Ar svešiem gan jāuzmanās, tur var dabūt arī ko skarbāku pretī. Varbūt var mēģināt pasmieties par kādu citu cilvēku un tā iemidzināt sarunu biedra uzmanību. Ja jūti, ka šim ar humora izjūtu ir normāli, tad mēģini viņu pašu izjokot.
Starp citu, mani šoreiz pie telefona esat Pēterburgā «noķēruši». Atbraucu te pie drauga ciemos. Piedod, vairāk nerunāšu, būs pamatīgs rēķins! Noticēji? April, april!
