Tiek gatavoti grozījumi likumam «Par zemes privatizāciju lauku apvidos», lai tos trešajā lasījumā izskatītu un pieņemtu Saeimā vēl pirms vasaras brīvdienām. Nevar pārvērtēt lauksaimniecības zemes kā ražošanas resursa nozīmi mūsu valsts iedzīvotāju nodrošināšanā ar darba, iztikas un peļņas iespējām, kā arī lauku teritoriju attīstībā. Tāpēc gribu izteikt savu viedokli.
Topošais likums par zemes privatizāciju lauku apvidos reglamentēs iespējas iegādāties lauksaimniecības zemi, lai veiktu saimniecisku darbību. Svarīgi, lai tas sekmētu lauku teritoriju apdzīvotību, lai zeme lauksaimnieciskajai darbībai būtu pieejama Latvijas iedzīvotājiem.
Pašreizējā tendence likuma veidošanā, ko atbalsta liela daļa valdošo partiju deputātu un daži no «Saskaņas centra», piemēram, deputāts Ivars Zariņš, kalpo tam, lai lielsaimniecības veidotos 2000 hektāru un prāvākās platībās. Taču pašlaik no 64 tūkstošiem lauku saimniecību tikai ap 400 rīcībā ir vairāk nekā 500 hektāru. Atļauja iegādāties zemi lielās platībās mazina nelielo un vidējo lauku saimniecību iespējas paplašināt ražošanas apjomu, kā arī rada risku veikt spekulatīvus darījumus ar lauku zemi. Tiem, kas izmanto zemes tirgu tikai peļņas nolūkos, neinteresē nelieli nogabali, viņu rīcībā ir pietiekami finanšu resursi, lai pirktu daudz un pārsolītu jebkuru vietējo lauksaimnieku, kurš grib dzīvot un ražot produkciju.
Mazās un vidējās lauku saimniecības, kuru platība nepārsniedz 300 – 500 hektāru, attīstoties spēj dot daudz lielāku labumu tautsaimniecībai, jo pašlaik viņu rīcībā ir ap 70 procentiem lauksaimniecības zemes. Attīstībai paredzētos ES atbalsta maksājumus 90 procentu apmērā līdz šim saņēmušas un izmantojušas seši septiņi procenti lielāko zemnieku saimniecību.
Mani argumenti ir tādi:
lai sasniegtu abus likumprojekta mērķus, lauksaimniecībā izmantojamā zeme (LIZ) jālieto tikai lauksaimnieciskai ražošanai un jāsamazina risks, ka LIZ pērk spekulācijas nolūkos;
pašlaik lauksaimniecības nozarē Latvijā nodarbināti 73,3 tūkst. cilvēku. Veidojot 2000 un vairāk hektāru lielas saimniecības, būs nepieciešami ne vairāk kā 20 tūkstoši darbinieku. Ko darīs un kur paliks pārējie 53 tūkstoši lauku teritorijā dzīvojošo iedzīvotāju;
Latvijas ekonomiskās ilgtspējas pamats ir saimniecības, kas ražo augstas pievienotās vērtības produktus, nevis saimniecības ar lielāko hektāru skaitu;
Ekonomikas ministrijas aprēķini: lielas saimniecības vidēji uz 100 hektāriem nodarbina vienu darbinieku, mazākās saimniecībās 100 hektāros strādā vidēji četri darbinieki;
saimniecība ir vidēji četru personu ģimene. Jautājums: kāda ir izvēle – 3600 iedzīvotāju, izveidojot 900 saimniecības ar 2000 hektāriem, vai 15 000 iedzīvotāju, veidojot 3600 saimniecības ar 500 hektāriem;
2000 hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes – cik novadu tas ir? Tāpēc uzskatu, ka zemnieku saimniecību veidošana ar kopējo lauksaimniecībā izmantojamās zemes platību virs 500 hektāriem nav Latvijas valsts iedzīvotāju interesēs.
