«Man ir divas mājas – ģimene un frizieres darbs,» atzīst ceraukstiete, vīriešu friziere ANITA MILJUS. Rīt, 23. novembrī, viņai pusapaļa jubileja.
«Man ir divas mājas – ģimene un frizieres darbs,» atzīst ceraukstiete, vīriešu friziere ANITA MILJUS. Rīt, 23. novembrī, viņai pusapaļa jubileja.
Anita dienu sāk ļoti agri. «Ceļos jau pulksten sešos, izvingrojos, pēc tam ar mīļo suņuku gar Mūsas krastu kārtīgi izskrienamies un izvēdinām plaušas. Mani nebiedē ne lietus, ne putenis. Kad dzīvoju tuvāk Bauskai, gāju arī uz trenažieriem,» stāsta Anita. Skrējiens viņai dodot možumu visai dienai.
Ik rītu saviem mīļajiem – vīram Viktoram, meitai Gitai un dēlam Marekam – Anita gatavo brokastis. Neesot žēl viņus palutināt, jo vakarā mīļumu saņemot atpakaļ. «Mājas man ir kā cietoksnis,» tā ceraukstiete.
Darbā «Kungu frizētavā» Anita jūtoties kā citā pasaulē. Esot gandarījums, ka vīrieti varot pārveidot skaistāku. Anita nekad neesot vēlējusies frizēt sievietes, no laika gala viņai ļoti paticis vīriešiem sakopt bārdas un ūsas.
Ieraugot svešu vīrieti, Anita jau pēc viņa matu sakārtojuma un kurpēm varot noteikt, kāda viņa profesija. Nereti gadoties, ka pēc izskata simpātisks klients ne vienmēr ir patīkams un inteliģents cilvēks. «Klientus pēc vecuma nešķiroju, esmu pieradusi visus uzrunāt par puikām. Smejos – drīz frizētava būs jāpārdēvē par «Puiku frizētavu». Klienti man ir kā draugi – bieži piezvana un jautā pēc padoma, vai nebūtu jānāk frizēties. Esmu kļuvusi sievišķīgāka, jo komplimenti birst straumēm. Jūtu, ka dažkārt ar sievietēm neprotu rast tādu sapratni kā ar vīriešiem,» stāsta Anita.
Lielā konkurence nosakot savu. Anita uzdrošinoties piedāvāt klientam mainīt matu sakārtojumu, lai viņš justu dažādību. «Saprotu, ka arī klients ilgojas pēc pārsteigumiem. Vienu gadu katrs uz liela papīra svētkos varēja uzrakstīt novēlējumu,» atceras friziere. Šogad arī esot paredzēts kāds jauks pārsteigums.
Anitai neesot savas frizieres. Katrai savs stils, tāpēc dodoties pie dažādām meistarēm. «Īpatnēji, bet pēc matu griezuma specifiskajām iezīmēm varu noteikt, pie kādas frizieres cilvēks ir frizējies,» tā Anita.
Pēc darbdienas viņa labi jūtoties savā mājā, tīkami esot apsēsties pie kamīna un vērot sprakstošās liesmiņas. Vecāki jau aizsaulē, un kā svēta piemiņa pie kamīna esot tēva un mātes portreti, kurus tēvs savulaik gleznojis. «Citi brīnās, kā es tā dāvinu citiem tēva gleznas. Bet kāpēc gan ne, ja cilvēks vēlas gūt baudījumu no mākslas. Esmu lepna, ka pavasarī savu māju, kuru pirms diviem gadiem uzcēla vīrs un dēls, nosauksim manas mammas vārdā «Lilijas»,» gaidāmo notikumu komentē Anita.
