Vakar, 1. jūnijā, visā pasaulē tika atzīmēta Starptautiskā bērnu aizsardzības diena. Arī manī šis datums rosināja pārdomas.
Vakar, 1. jūnijā, visā pasaulē tika atzīmēta Starptautiskā bērnu aizsardzības diena. Arī manī šis datums rosināja pārdomas.
Pēdējā laikā daudzkārt «cilāta» tēma par vispārcilvēcisko vērtību nonivelēšanos. Gribot negribot cilvēks tiek pakļauts arvien intensīvākam dzīves tempam, kurā neatliek laika prātošanai. Arī sociālā situācija gluži vienkārši neļauj būt pasīvam vērotājam. Jāiet, jāiesaistās, jādarbojas, citādi kuģis aizpeldēs. Šie spēles noteikumi ir skarbi, bet tā ir mūsdienu dzīve.
Šādu ritmu jūt arī mūsu bērni, kas kopš pirmajām dzīves dienām kopā ar mūžīgi aizņemtiem vecākiem «vārās vienā katlā». Reti kura mamma, kas līdz bērna nākšanai pasaulē aktīvi darbojusies, var atļauties gadiem sēdēt mājās un neizkrist no aprites. Uz to rosina arī mūsu valsts sociālā politika. Parādiet man tādu mammu, kura ir spējīga pabarot un apģērbt sevi un bērnu no pašreizējā valsts pabalsta ģimenei un bērna kopšanai!
Protams, var deklarēt, ka ir spēkā vairāki starptautiski dokumenti, kas ir saistoši bērnu labklājībai. Arī Latvijas Darba likumu kodeksā ir punkti, kas it kā aizsargā grūtnieces un sievietes ar mazgadīgiem bērniem, ta- ču… Spriežot pēc personiskās pieredzes, visizdevīgāk ir atgriezties darbā un – jo ātrāk, jo labāk! Vai tas pozitīvi iespaido zīdainīti, kuram, kā zināms, nekas nav svarīgāks par māmiņas tuvumu un pienu?
Nāk prātā kāds televīzijas raidījums, kurā simpātiska, jauna sieviete stāstīja, kā viņa apvieno veiksmīgu juristes karjeru ar zīdainīša audzināšanu un mazuļa barošanu ar krūti. Tiesas procesa laikā viņa noteiktā laikā pieceļoties, tad lielā ātrumā skrienot uz tuvējo parku, kur gaidot auklīte. Mazais žigli pamielojoties, un jaunā māmiņa atgriežoties prāvā.
Nesen pilsētas pašvaldības kādā uzņēmumā uz lietišķu tikšanos bija ieradušās kādas organizācijas pārstāves. Sabiedrības vadītājai līdzi bija pavisam maziņš zīdainītis. Kamēr tika risinātas oficiālas sarunas, maziņais šūpulītī spēlējās. Ik pa brīdim ar viņu visi «pačunčinājās».
Protams, uz šādām situācijām vairākums raugās ar izpratni – «vilks pabarots, un kaza dzīva». Arī jaunās māmiņas dzīvē it kā nekas krasi nemainās – pienākums pret bērnu ir izpildīts, darbs rit ierastā ritmā, tiek plānotas dažādas ieceres, realizēti jauni un jauni projekti. Bet… Vai esam aizdomājušās, kā jūtas mazais cilvēciņš, kurš spiests kopā ar veselīgo māmiņas pienu nepelnīti norīt visu mammas «pārstrādāto» informāciju. Vai tiešām viņš ir pelnījis pieaugušo spēļu skarbos noteikumus apgūt jau no pirmajām dzīves dienām? Un vai viņš ir pelnījis šo otrā plāna lomu kādā lietišķā tikšanās reizē?
Bet kādas tiesības mums arī šādas situācijas nosodīt, ja šādus noteikumus spiesta pieņemt liela daļa jauno māmiņu, arī es pati…
Nobeigt gribētu ar jau folklorizējušos izteikumu – es nezinu, kā ir pareizi, bet zinu, ka tas, kā mēs darām, ir nepareizi. Atliek vien cerēt, ka varbūt dzīve mums kādreiz piedāvās labvēlīgākus spēles noteikumus…
