Kopā ar draugu dzīvojam piecus gadus, mums ir meitiņa.
Kopā ar draugu dzīvojam piecus gadus, mums ir meitiņa. Esmu mēģinājusi ieminēties, ka varbūt vajadzētu apprecēties. Viņš tā kā negrib, un uzspiest nevēlos. Abas psiholoģes, kuras komentē vēstules šajā lappusē, ir precējušās. Kāpēc tas ir svarīgi? Varbūt viņas no savas pieredzes var pateikt?
IVITA
Laulība ir brīva izvēle
Psiholoģe Andra Katkeviča nesen nosvinējusi piecu gadu laulības jubileju, bet Ingas Grīnbergas ģimenes dzīves stāžs ir 18 gadu. Viņu viedoklis par kopdzīves oficiālu reģistrāciju ir ļoti līdzīgs, tomēr katrai ir savas domas.
Andra Katkeviča: “Apprecoties mēs skaidri definējam savas attiecības, piešķiram tām īpašāku nozīmi, savā un citu priekšā uzņemamies atbildību viens par otru. Attiecībām tas ir kā uzlikt punktu uz “i”. Vismaz tā bija man.
Ja pāris dzīvo vairākus gadus kopā un viens grib precēties, bet otrs ne, iemeslu zināt tikai jūs abi. Precēties vai to nedarīt – tas ir tikai jūsu lēmums. Laulība ir divu cilvēku pilnīgi brīva izvēle. Precēšanās ir arī ļoti praktiska lieta, tā sakārto juridiskus jautājumus, piemēram, īpašumu lietas. Laulība sniedz drošību, kas biežāk ir nepieciešama, kad pasaulē nāk bērns. Ir ļoti svarīgi piedzimt ģimenē, būt vienā uzvārdā ar saviem vecākiem.
Sievas un vīra statuss pievieno dzīvei jaunu uzvedības programmu – ko precēts cilvēks atšķirībā no neprecēta drīkst vai nedrīkst darīt. Šīs normas nosakām sev paši, veselīgā laulībā cilvēks savu personīgo brīvību un neatkarību nezaudē. Ikdienas dzīves ritmā lielākas pārmaiņas ienes bērniņa piedzimšana. Ja cilvēki runā un dzird viens otru, tas, vai esmu precējies vai neprecējies, saprašanos neietekmē. Varbūt Ivitai kopā ar draugu jāmēģina meklēt atbildi uz jautājumu – kāpēc mēs neprecamies?”
Inga Grīnberga atgādina, ka laulības tradīcija nāk no senatnes rituāliem – iecerētās nolūkošana, vecāku iesaistīšana, kāzu rīkošana, vedēju izvēle.
“Divi cilvēki savienību var slēgt aiz mīlestības, ekonomisku (aprēķina), reizēm arī politisku apstākļu dēļ, ievērojot sabiedrībā valdošās tradīcijas un morāles normas. Pašlaik rituāliem tik lielu vērību nepiešķiram. Partneri ir finansiāli neatkarīgāki, un sabiedrība nenosoda tos, kuri dzīvo nereģistrētā laulībā. Tagad pat par modernām tiek uzskatītas attiecības bez laulības solījuma (palikt kopā, līdz nāve mūs šķirs).
Vienīgā, ko nevar ielikt nekādos rāmjos, ir mīlestība. Definēt, kas slēpjas aiz vārda “mīlu”, ir ļoti grūti. Dažs runā par taureņiem vēderā, dažs par labsajūtu, atrodoties blakus, par piederību, uzticēšanos, komandas izjūtu un citādi.
Psiholoģijas pētījumos Eiropā secināts, ka precēti cilvēki ir veselīgāki, garīgi līdzsvarotāki un ekonomiski veiksmīgāki. Man patīk šis arguments, un pieņemu to arī par savu. Taču zinu, ka uz visiem precētiem pāriem to nevar attiecināt.
Vai Tev, Ivita, oficiāli reģistrēta laulība ir vajadzīga, lai dzīvotu kopā ar cilvēku, kas ir līdzās jau vairākus gadus? Daudziem laulība sniedz stabilitātes izjūtu, taču arī tā nav absolūta garantija. Ir uzskats, ka laulība sniedz drošību bērniem. Viņi noteikti balsotu par to, lai mammai ir tētis un tētim ir mamma, un viņiem abiem es. Lai tas ir tikpat negrozāmi kā saules gaita debesīs.
Interneta portālā atradu viedokli, ka precību atlikšanu partneri bieži motivē ar argumentu, ka ir kopā no brīvas gribas un laulības saites neko nemainīs attiecībās. Pausts praktisks apsvērums – labāk vispirms izmēģināt un tikai pēc tam salaulāties. Tas ir tā, ka romantiskas un tuvas attiecības, bet labāk, lai tās ir bez atbildības. Šo pāru problēma ir nedrošība un nepārliecinātība. Sākotnēji partneri jūtas lieliski, izbaudot attiecību romantiku, brīvību un neuzspiestību. Laikam ejot un statusam nemainoties, var sākties nedrošība par savām un partnera jūtām, par nākotni.
Saņemties uz precēšanos šiem pāriem ir grūti arī tādēļ, ka partneri jau faktiski dzīvo kā ģimene. Viņi ir pieraduši (samierinājušies) viens pie otra. Kāzām pēc ilgstošas kopdzīves vairs nebūs svaiguma un emociju spontanitātes, tas savā ziņā ir tikai zīmogs pasē. Tomēr laulība ir juridisks apliecinājums mīlestībai un atbildībai.
Lai laulība izdotos, vajag:
ne tikai aizraušanos, bet arī mīlestību;
ne tikai mīlestību, bet arī uzticību;
paļāvību un uzticēšanos partnerim;
neatlaidību, lai pārvarētu grūtus periodus kopdzīvē (un tādu būs ne mazums);
sīkstu izturību, lai neņemtu kājas pār pleciem pēc pirmā strīda;
pacietību un iejūtību.
