Gunāra Krievāna 70 gadu jubilejā «Kamarde» dziedāja: «Ir balti Zemgales ceļi, Pilns klēpis rudenim; Mums jāizbrien cauri sniegiem Līdz ziedu putenim…».
Gunāra Krievāna 70 gadu jubilejā «Kamarde» dziedāja: «Ir balti Zemgales ceļi, Pilns klēpis rudenim; Mums jāizbrien cauri sniegiem Līdz ziedu putenim…»
Šajā nedēļā, 15. oktobrī, viņam paliktu 80. Sava mūža grāmatu viņš aizvēra, aizejot 2001. gadam.
Tagad varam atcerēties. Ja iedomājam Gunāra baltin balto galvu, atmiņā nāk piedzīvotais, redzētais, pārdzīvotais.
Kviešu tīrumā un cukurbiešu laukā, valdes sēdē un apspriedē rajonā, kora koncertā un Dziesmu svētkos Mežaparkā, un Karpatos, un Karēlijā, un…
Visur viņu gaidīja, viņa teiktais vārds no sirds allaž bija vietā, tajā ieklausījās. Bet mājās, Gailīšu pagasta «Viesturos», arī darāmā netrūka. Te nu gan, ja pašam nepietika laika, viss allaž tika labi organizēts.
Mūsu iepazīšanās un draudzība sākās 1971. gadā ar «Kamardes» jaunajiem laikiem. Kora vecākā, vēlāk prezidenta, pienākumi bija tikai maza, maza daļa no Krievāntēva darba milzīgā apjoma.
Taču, kora lietas kārtojot, likās, ka tieši šis darbs ir vissvarīgākais. Tas bija mīlestības darbs.
Ar lielu centību Gunārs mācījās basa partijas. Cik labi, ja blakus bija pieredzējušais Haralds vai muzikālais Kurpicu Valdis. Uz Gunāru varēja paļauties. Nolemtais vienmēr tika izpildīts. Viņš bija taisnīgs, augstu morāles principu cilvēks, sirsnīgs un iejūtīgs.
Sava mūža pārdzīvojumus viņš dziļi ieslēdza sevī, par tiem nerunāja. Nu kaut vai morālie pazemojumi, kad «nepareizās» biogrāfijas dēļ vajadzēja atstāt saimniecības direktora krēslu. Un vēl vecākā dēla zaudējums… Gunārs bija stiprs cilvēks. Pēdējos gados kā mīļas saulītes priecēja mazmeitiņas.
Es nedomāju, ka «Uzvarā» kori visi tā vienprātīgi mīlēja. Tā taču nebija. Bet Krievāntēva klātbūtnē nevarēja neko sliktu teikt.
«Uzvarā» bija iedibināta tradīcija, ka gada pārskata sapulcē uzstājās amatierkopas. Pamazām gan tradīcija gāja mazumā, un 80. gadu otrajā pusē, kad sāka pūst pārmaiņu vējš, tika nolemts – koncerta nebūs. Koris lūdza iespēju nodziedāt tikai vienu skaņdarbu – Jurjānu Andreja kantāti «Tēvijai». Piekrišana tika saņemta. Kad operas soliste, toreiz jauniņā Sonora Vaice, dziedāja: «Kungs, Dievs, Tevi lūdzam, Dod piedzīvot laimīgus laikus. Lai tēvija uzplaukt mums var,» bija jūtami klausītāju sirdspuksti.
Tā bija liela uzvara.
Atmiņu grāmatā varētu lasīt daudz, daudz. Dzīve rit tālāk.
Šodien «Uz kļavu zelta stīgas Skan skurbi vēja alts…» *)
Bet ar to, ka mēs ar Krievāntēvu bijām kopā darbā, dziesmā un dzīvē, tagad es saprotu, ar to mēs bijām bagāti.
J. RIJNIEKS, «Kamardes» diriģents no 1971. līdz 1999. gadam
*) no Gunāram Krievānam veltītās dziesmas 70 gadu jubilejā 1992. gadā. Mūzikas un vārdu autors Jānis Rijnieks.
