Latvijas un Igaunijas piensaimniecībā ir daudz kopīgu iezīmju – pārstrādes sadrumstalotība, kas dod iespēju lielveikaliem diktēt savus noteikumus, grūtības SAPARD izmantošanā.
Latvijas un Igaunijas piensaimniecībā ir daudz kopīgu iezīmju – pārstrādes sadrumstalotība, kas dod iespēju lielveikaliem diktēt savus noteikumus, grūtības SAPARD izmantošanā.
Taču igauņu zemnieki, atšķirībā no Latvijas saimniekiem, ne reizi nav centušies savas tiesības aizstāvēt ar protesta akciju palīdzību. Igaunijā piena pārstrādes uzņēmumi jau kopš gada sākuma cenšas ievērot ES prasības un tūlīt tiks ieviestas arī individuālās piena kvotas, bet Latvija vēl tikai gatavojas to darīt. Problēmas piena pārstrādē izjūt arī Somija, kas ES dalībvalsts ir jau astoņus gadus.
Mazā peļņa liedz investēt
Pagājušais gads gan Latvijas, gan Igaunijas piena nozarei nav bijis veiksmīgākais, jo abās valstīs sarucis govju skaits, arī izslaukts mazāk piena. Kaimiņzemē govju skaits samazinājies par 12,2 procentiem, bet piena ražošanas apjoms sarucis par deviņiem procentiem. Latvijā kritums ir mazāks – attiecīgi par diviem procentiem mazāk govju un par četriem procentiem mazāk izslaukts nekā 2001. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.
Atšķiras arī vidējā piena iepirkuma cena: Latvijā par tonnu piena pērn maksāti 96,49 lati, Igaunijā – 112,52 lati (Lietuvā – 83 lati).
Lai gan Igaunijas zemniekiem maksāta labāka piena nauda nekā citās Baltijas valstīs, tomēr pašiem zemniekiem tā šķiet par mazu. «Piena kombināti rīkojas ar zemniekiem, kā grib, un maksā, cik vēlas,» sacīja Igaunijas zemnieks, fermas «HAAGE Suurtalu» īpašnieks Tomass Petai. Piena iepirkuma cena pērn Igaunijā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, kritās par 12,4 procentiem.
Igaunijas un Latvijas piena lopkopjiem ir līdzīgas problēmas – samaksa par pienu ir tik zema, ka nav iespējams modernizēt fermas atbilstoši ES prasībām.
«Problēmas līdzīgas kā Latvijā – mazā peļņa neļauj investēt attīstībā, lai gan likumdošana prasa atbilstību ES prasībām. Ja nav naudas, nevar izmantot arī SAPARD,» sacīja T. Petai. Viņš ir noraizējies, vai spēs ierīkot ES prasībām atbilstošu mēslu glabātavu, jo tās iekārtošanai nepieciešami vismaz pieci miljoni Igaunijas kronu.
Sāks eksperimentēt ar kvotām
Kaimiņzemē pārstrādē nodod vairāk piena – 78 procentus no kopējā izslauktā piena, Latvijā – tikai 47 procentus (Lietuvā – 79,8 procentus, bet Somijā – gandrīz 100 procentu).
Igaunija ir soli priekšā Latvijai arī ar individuālajām piena kvotām. Lai sagatavotos piena ražošanas tirgus sistēmai ES, jau 1. aprīlī Igaunijā sāksies iekšējo eksperimentālo kvotu gads. Pērnā gada decembrī spēkā stājās piena kvotu nolikumi, kā arī notika neskaitāmi semināri zemnieku iepazīstināšanai ar piena kvotām. Līdz 2002. gada 31. decembrim Igaunijas lauksaimniecības reģistra un informācijas pārvalde izsūtīja pieteikuma anketas 7120 reģistrētiem govju turētājiem. «HA-AGE Suurtalu» ferma cer saņemt pašreizējiem ražošanas rādītājiem atbilstoša lieluma kvotu.
Mūsu valstī piena kvotas ieviesīs tikai nākamgad, par pamatu ņemot šīgada rādītājus. Kā pierādījums saražotā piena daudzumam kalpos ziņas Piena reģistrā, kurā informācija jāiesniedz piena pārstrādes uzņēmumiem.
Somi pie piena kvotām jau ir pieraduši, tur individuālās piena kvotas tiek gan pirktas, gan pārdotas. Cenu, par kādu notiek šie darījumi, somi gan nevēlējās atklāt. Kopējā Somijas piena kvota, kas ir aptuveni 2,5 miljoni tonnu, tiek pārpildīta, kaut arī par to nākas maksāt soda naudu. Somi acīmredzot izrēķinājuši, ka izdevīgāk ir maksāt soda naudu nekā, piemēram, samazināt eksportu uz Krieviju. Eksports uz trešajām valstīm Somijai ir izdevīgs, jo tā no ES saņem eksporta subsīdijas, kas, piemēram, sviestam uz Krieviju ir puse no cenas.
Kooperatīvu pārstāvis – Briselē
Gan Latvijā, gan Igaunijā ir daudz piena pārstrādes uzņēmumu: Latvijā – 48, Igaunijā – 43. Līdz ar to problēmas šajā sektorā ir visai līdzīgas. Viena no sāpīgākajām – lielveikalu diktāts, kas spiež uzņēmumiem samazināt piena cenu līdz minimumam.
Somijā situācija ir citādāka. Tur 89 procenti tirgus pieder piena ražotāju kooperatīvu apvienībai «Valio». Tāpēc viņi spēj stāties pretī lielveikalu diktātam. Bet Latvijā un Igaunijā piena rūpniecība ir sadrumstalota un katrs uzņēmums cīnās par sevi.
Arī Somijā 1994. gadā bija daudz piena pārstrādes uzņēmumu un visi darīja vienu un to pašu – ražoja pienu, skābpiena produktus, sieru, stāstīja «Valio» viceprezidents Timo Malmi. Taču īsi pirms Somijas pievienošanās ES saimei uzņēmumi apvienojās un specializējās. 2006. gadā Somijā paliks vairs tikai 13 ražotņu, līdz tam ir jāslēdz vēl piecas.
Arī Somijas piena pārstrādes uzņēmumi ES jau sāka gatavoties laikus, piemēram, «Valio» tika izveidota īpaša darba grupa, kas risināja ar ES saistītus jautājumus, viens uzņēmuma speciālists piecus mēnešus strādāja Briselē, lai pētītu ES jautājumus, jo arī Somijā ierēdņiem neesot bijusi pilnīga informācija par ES.
Somi atzīst, ka pat tagad, astoņus gadus pēc iestāšanās ES, nevarot apgalvot, ka zina visu par ES. Tāpēc arī pieļaujot kļūdas. Viena no tādām ir ASV siera importa kvota. Somija pirms iestāšanās ES bija panākusi ar ASV kvotu, lai tirgotu sieru ar atvieglotiem noteikumiem, un vēlējās šo iespēju saglabāt arī turpmāk. ES iestājās par to, ka šī kvota būs ES īpašums. Rezultātā tagad Somijas izcīnīto siera kvotu var izmantot visas ES valstis, par ko, protams, Somija nav apmierināta. Taču Latvijai pēc tās iestāšanās ES būs iespēja pārdot sieru ASV ar atvieglotiem noteikumiem.
